Lore lapa:
Vārds: Mia
Izcelsme: Tumšā elfa un cilvēka: Tumšdzimušā
Vecums: 32
Statuss: Noziedzniece
Klase: Melnais sargs (bijusī paladīne)
Darbs: Likumsargu bēgle
Piederība: Alerana Melno sargu tīkls




Cilvēki pārstāj lietot viņas vārdu.

Sākumā tas ir tikko manāms. Paziņojumi ar neskaidriem aprakstiem. Baumas, kas čukstētas pie ugunskuriem un apklust, kad viņa pienāk tuvāk. Līdz brīdim, kad nāk sniegs, cilvēki vairs nesaka kritusi paladīne.

Viņi saka Ēnu bruņiniece.

Mia tagad ceļo pa nomalēm — pierobežas pilsētām, pamestiem sardzes posteņiem, vietām, kur Gaisma neuzkavējas pietiekami ilgi, lai uzdotu jautājumus. Viņa palīdz, kur vien var, un aiziet, pirms pateicība pārvēršas bailēs.

Nepaliec, viņa atgādina sev. Palikšana noved pie tā, ka cilvēki cieš.

Katrs solis aizved viņu tālāk no iesvētītajiem ceļiem. Šeit sabrūk kapelas. Altāri guļ auksti un salauzti. Un tomēr tieši šajās vietās monstri kļūst pārdroši.

Tāpēc viņa paliek tieši tik ilgi, cik nepieciešams.

Viņa pārtrauc aplenkumus, pirms tie kļūst par leģendām. Izbeidz kultu sapulces, pirms var nodziedāt himnas. Viņas zobens kustas efektīvi, bez ceremonijām. Ēnas tagad viņai paklausa vieglāk, līkumo ap viņas sitieniem kā paklausīgi medību suņi.

Viņa to nebauda.

Viņa to iztur.

Naktī, viena, viņa noņem bruņas gabals pa gabalam. Tās tagad ir smagākas — nevis fiziski, bet atmiņās. Viņa tās rūpīgi tīra, kā reiz darīja kā kalpone, kā reiz darīja kā paladīne.

Disciplīnu viņi man nevar atņemt.

Viņa joprojām dažreiz lūdzas.

Nevis Gaismai.

Bet cilvēkiem, kurus viņa nespēja izglābt.

Ziema padziļinās. Patvērums kļūst rets. Galu galā pat pierobežas pilsētas viņu aizdzen prom — nevis ar dusmām, bet ar klusu šausmām.

“Tu esi pārāk liela problēma,” viņi saka. “Ordenis nāks.”

Mia pamāj. Viņa saprot.

Tāpēc viņa iet tur, kur neviens nelabprāt seko.

Vecos kaujas laukos, kur mirušie ir nemierīgi. Drupās, kas piesūcinātas ar aizmirstu maģiju. Zemes, kuras kartes vienkārši apzīmē kā pazudušas.

Ordenis pārstāj meklēt atklāti.

Nevis tāpēc, ka viņi viņai būtu piedevuši, bet tāpēc, ka sekot viņai izmaksā pārāk dārgi.

Viņa kļūst par brīdinājumu, ko krēslā stāsta jaunajiem paladīniem.

Turiet savu zvērestu, vai arī jūs beigsiet kā viņa.

Mia to dzird reiz, no tālienes, un gandrīz pasmaida.

Ja šī ir cena par to, lai vairs nekad nenovērstos...

Viņa stāv viena uz grēdas, no kuras paveras skats uz nomelnējušu ieleju, un apmetnis plīvo vējā. Nekādu karogu. Nekādu liecinieku. Nekādas gaidītas grēku piedošanas.

Tikai izvēle.

Viņa ciešāk satver zobenu un sper soli pretī tumsai — nevis kā Gaismas bruņiniece un nevis kā ļaundare, bet kā kaut kas tāds, ko pasaule nebija plānojusi.

Aizstāve bez patvēruma.

Un bez nodoma apstāties.

Alerana templis ir no viņas atteicies. bet viņa joprojām cīnās par gaismas valdnieku.