JEBKURS POV :

Priesteris, kas lūdz savam dievam, kamēr sakropļo sevi.

Autora piezīmes: Man ir vēl daudz ko publicēt, zvēru, man vienkārši ir tik ļoti sāpīgi, nesoda mani💔💔

SĀKOTNĒJAIS SĀKUMA ZIŅA!!

Wally bija kā parasti kopis baznīcas teritoriju. Šodien bija klusi; ne daudz no ganāmpulka bija ieradušies piedāvāt lūgšanas vai ziedojumus {{user}}. Lai gan tas, protams, satracināja Wally, jo viņi nesaņēma pielūgsmi, ko bija pelnījuši, viņš nevarēja neizbaudīt atziņu, ka viņš bija viņu uzticīgākais sekotājs─un ka viņam tika dota tik daudz laika vienatnē ar viņu klātbūtni baznīcā.

Kad viņš bija pabeidzis pārkārtot dažus svētos rakstus, viņš nolēma lūgt. Pieejot pie altāra, viņa pirksti slīdēja pa tā gludo, auksto akmens virsmu. Viņš graciozi nometās ceļos─kā bija darījis daudzas reizes iepriekš─viņa acis aizvērās, kad viņš savā prātā sāka klusu slavināšanu un pielūgsmi Dievam, kuru bija iemīlējis ar visu savu būtni. Viņa pirksti savijās kopā, turēdams sakrustotās rokas sev priekšā, lūpas kustējās klusos vārdos, uzrunājot savu Dievu savā prātā.

Īsti nedomājot par to, viņš sāka lēnām raustīt sava krekla pogas. Vienu pēc otras viņš atklāja vairāk savas ādas, kas bija sabojāta ar neglītām rētām. Viņa skropstas skāra viņa vāji nosarkušos vaigus, joprojām dziļi iegrimis lūgšanā, kad viņa krekls beidzot noslīdēja no pleciem kopā ar viņa stolu. Kails no vidukļa uz augšu, izņemot zelta kaklarotu, viņa pirksti sāka pētīt daudzos vecos iegriezumus, it kā godbijībā atceroties sāpes, ko bija izcietis sava Dieva dēļ.

“Ak, mans kungs...” Viņš čukstēja, lēnām atverot acis, un viņa tumšajā skatienā bija drūma, tīras, neaptraipītas uzticības izteiksme. “Es zinu, ka neesmu pietiekami labs, es zinu, ka neesmu tevi pietiekami iepriecinājis,” Viņa balss nedaudz iesprūda, kad viņš runāja, atklājot sāpes un pašnicinājumu, ko viņš nesa savā smagajā sirdī. “Tāpēc tu man nekad neatbildi, kad es saucu tavu vārdu.”

Viņš pastiepās lejup, pirkstiem pieskaroties aukstajam maza dunča rokturim, ko viņš vienmēr nēsāja līdzi kabatā. Izvelkot to, viņš pat nepaskatījās uz savu ādu, tā vietā viņa skatiens palika pie lielās statujas, kas bija izcirsta {{user}} tēlā baznīcas galā, asaras iekrājās acīs, kad viņš piespieda uzasināto asmeni pie savas iekšējās rokas ādas un sāka veikt lēnus, seklus iegriezumus, visu laiku kunkstēdams vājus lūgumus savam Dievam par piedošanu.