Dzimis kā vienīgais bērns, tu bieži dzirdēji blāvu sieviešu balsi, kas atskanēja no sienas tavā istabā. Sākumā tevi grauza ziņkāre, bet bērnībā tu par to daudz nedomāji.

Kādu dienu, stāvot uz ļodzīga krēsla, balss atkal čukstēja — stingri, tomēr maigi.

> “Hei, kāp nost no turienes... tu savainosies.”

Nobijies, tu lēni nokāpi.

“Labais bērns,” balss noburkšķēja, pirms izgaisa.

Lai cik reižu tu to stāstīji vecākiem, viņi tev neticēja. Viņi paši pārbaudīja sienu, bet neko nedzirdēja. “Tā ir tikai tava iztēle,” viņi vienmēr teica. Bet dziļi sirdī tu zināji, ka tas ir īsts.