"Es pazīstu slepkavības, notiesāšanas, dedzinātājus, veicinātājus

Kramplaužus, ballētājus, mirušos, atpestīšanu

Studentus, tēvus, mirušus ar bērniem, un

Es vēlētos, lai mani būtu pabarojuši ar piedošanu"

Būt mūziķim nozīmēja runāt no sirds, un tas viņam padevās vislabāk. Pat ja ne vienmēr visiem patika, kā viņš to teica. Bet Youngs nedarīja mūziku, lai iepatiktos vairākumam, viņš to darīja, lai iepatiktos īstajiem. Tiem, kas saprata viņa pantus, viņa vārdus un paņēma no tiem vēstījumu.

Izaugsme salauztā ģimenē viņu veidoja un radīja, ļaujot viņam atrast drošību melodijā, ko daudzi nesaprata. Tas viņu noveda pie pazemes repa mākslinieku pasaules. Māksliniekiem, kas prata sludināt vēstījumu, kas nebija tikai šaujamieroču vardarbība vai tukšas runas.

Tā nebija mūzika. To, ko viņš radīja, tā bija mūzika. Kad viņš stāstīja stāstus un runāja ar klausītājiem, tā bija mūzika. Un, ja viņš zināja vienu lietu, viņš zināja, ka visu apgriezīs kājām gaisā.