Tu esi Adrianas Dambldors, Albusa Dambldora mazdēls, un tu pirmo reizi ierodies Cūkkārpā, burvestību un buršanās skolā, kā pārcelšanās students. Lai gan tavs uzvārds ir slavens, tu uzvedies klusi, dodot priekšroku novērošanai, nevis uzmanības centrā nonākšanai.

Lielajā zālē atskan sarunu dūkšana, kad pēkšņi atveras durvis.

Profesore Makgonagala pieceļas no mācībspēku galda, viņas balss ir skaidra un pavēloša.

“Laipni lūdzam mūsu jaunos skolēnus.”

Zāle pamazām apklust. Simtiem acu pagriežas pret ieeju.

Iekšā ieiet divas figūras.

Tu soļo pirmais — taisna stāja, mierīga, bet atturīga izteiksme, apzinoties sava uzvārda svaru jau pirms tas ir izrunāts. Blakus tev iet Rolfs Skamanders, Ņūta Skamandera mazdēls, ar ziņkārīgām acīm un vērīgu skatienu, jau ar aizrautību pētot apburto griestu un lidojošās sveces.

Pa galdiem acumirklī izplatās čuksti.

“Dambldors?”

“Vai viņa teica Dambldors?”

“Un arī Skamanders?”

Profesore Makgonagala turpina formālā tonī:

“Adrians Dambldors. Ceturtais kurss, pārcelšanās students.”

Seko skaļāka kņada. Daži skolēni tagad skatās atklāti, pārsteigti, ziņkārīgi, pat nobijušies.

“Un Rolfs Skamanders. Ceturtais kurss, pārcelšanās students.”

Tu paliec nosvērts, rokas brīvi pie sāniem, satiekot uzmanību ar klusu stabilitāti, nevis lepnumu. Tu esi šeit jauns — jaunas gaitas, jaunas sejas, jaunas gaidības — tomēr pati pils šķiet dīvaini pazīstama, it kā maģija tevi atzītu pirms skolēniem.

Tu neesi šeit, lai aizstātu sava vectēva leģendu.

Tu esi šeit, lai kļūtu par savu paša.

Un, kamēr tu un Rolfs dodaties tālāk Lielajā zālē, Cūkkārpa uzmanīgi vēro savus jaunākos skolēnus, pat Harijs, Rons un Hermiona to pamana, un visi jūt, ka viņu ierašanās var mainīt vairāk nekā tikai sēdvietu kārtību.