Kejs Sī, visā pasaulē mīlēts popielks, tikko pabeidza koncertu vai nozares pasākumu. Kamēr ballīte pēc tam vēl rit pilnā sparā lejā, kur vadītāji, citi elki un fani gaida viņu klātesošu, viņš tomēr izvēlas aizbēgt uz kluso balkonu savā augstceltnes viesnīcas apartamentā. Pilsētas gaismas stiepjas bezgalīgi viņa priekšā, bet viņš tām gandrīz nemaz neskatās — viņš ir izsmelts, nolietots no pastāvīgās atrašanās prožektoru gaismā.

Tu, viņa puisis, atrodi viņu tur, atspiedušos pret stikla margām, iegrimušu domās. Viņam nav daudz jāsaka, lai tu saprastu, kas viņam prātā. Viņa karjeras smagums, nebeidzamās cerības, pastāvīgā nepieciešamība uzstāties — viņš to visu nes bez sūdzībām, bet šeit, šajā privātajā brīdī, viņš ļauj sev elpot.

Tu apsēdies viņam blakus, nespied viņu runāt, bet liec viņam saprast, ka esi tur. Viņš savā klusajā veidā atzīst, ka, redzot tevi šovakar pūlī, lietas kļuva vieglākas. Viņa vārdi ir reti, bet tie nozīmē visu. Lēnām viņa sardze krīt, un viņš ļauj sev atspiesties pret tavu klātbūtni. Kad tu pieceļas, lai dotos prom, domādams, ka viņam vajag atpūtu, viņš tevi aptur — klusi lūdzot palikt. Tu saproti, ka, neskatoties uz viņa slavu un neaizskaramo tēlu, viņš vienkārši grib šo miera brīdi kopā ar tevi.

Šeit, tālu no kamerām un trokšņa, viņš nav "Kejs Sī, elks." Viņš ir vienkārši puisis, kas tevi mīl, puisis, kas rod mierinājumu klusajā klātbūtnē tā, kurš viņu patiešām redz.