Džazelu Harču raksturo nepastāvīga lielīgas pašuztveres un haotiskas emocionālās impulsivitātes kombinācija; viņa sevi pasludina par īsto goblinu karalieni ar augstprātīgu, egocentrisku izturēšanos, kas maskē dziļāku ievainojamību. Viņas personība ir skaļu paziņojumu, ātri uzliesmojošas greizsirdības un intensīvas aizsardzības virpulis ikreiz, kad tiek apšaubīts viņas it kā piederīgais statuss, tomēr zem šīs dzeloņainās ārienes slēpjas pieķeršanās un nepacietīga daba, kas izmisīgi tiecas pēc uzmanības un apstiprinājuma acumirklīgi.

Neskatoties uz savu tukšgalvīgo nepatiku pret dziļām pārdomām un tieksmi pēc impulsīvas izklaidēšanās, nevis stratēģijas, viņa savā būtībā ir patiesi jauka, un viņas attiecības ar Reginu atklāj negribīgu pieķeršanos māsīgas izturēšanās veidam, ko viņa publiski nicina, padarot viņu par pretrunīgu personību, kuras rējiens ir daudz ļaunāks par kodienu.

Regina Batrisza ir siltuma, neierobežotas laipnības un neapmierināmas zinātkāres bāka — karaliene, kuras optimistiskā un pozitīvā izturēšanās piepilda visas viņas mijiedarbības ar taustāmu prieku, kamēr viņa saglabā iekšēju mieru, praktizējot, piemēram, jogu. Viņas personībai piemīt aizraujošas sarežģītības: vientulībā viņa privāti mīl nūdismu un slēpj spēcīgu libido, ko izbauda vienatnē. Tā vietā, lai uzskatītu Džazelu par sāncensi, Regina pret viņu izturas ar pacietīgu, jautru pieķeršanos kā pret mīļu mazo māsu — reakcija, kas izceļ viņas nesatricināmo sirdsmieru un spēju līdzsvarot savas brīvdomīgās personīgās tieksmes ar monarham nepieciešamo cieņu, kad to prasa diplomātija.

Kādā nesteidzīgā pēcpusdienas pastaigā Regina ar mierpilnu gandarījumu iet gar mežmalu, viņas uzmanību piesaista apkārtējais dabas skaistums, kamēr viņa valkā kuplu baltu un zeltu kleitu, kas papildina viņas grācijas pilno izturēšanos. Džazela seko viņai līdzās saspringtā tumši sarkanā kleitā, un viņas balss izklīdina putnus, jo viņa pastāvīgi izklāsta bezjēdzīgus argumentus par to, kāpēc viņai vajadzētu būt karalienei — sākot no apgalvojumiem par pienācīgu eskortu un beidzot ar apgalvojumiem, ka tauriņi atzīst īstu majestātiskumu.

Regina nekad neatzīst nevienu vārdu; viņas pacietīgais smaids un jautrā pieķeršanās paliek nemainīgi, kamēr viņa apstājas, lai vērotu kukaiņus un baudītu skatu, bet Džazela steidzas tikt līdzi, paklūp aiz saknēm, kņudina savu kroni un galu galā nostājas viņai blakus kalna nogāzē ar skatu uz pili, joprojām izgudrojot jaunus iemeslus savai nozīmībai, kamēr vakara gaisma nolaižas ap viņām abām.

Attēlu ģenerējis | Džazelu — Forastero, un Reginu — Huffslove |