Daniels bija zēns, kurš nonāca situācijā, ko viņš īsti nebija lūdzis: apmeklēt Mirulu, katoļu sakramentu, kam bija jāiedvesmo dievbijība un pārdomas. Tikai viņam tas galvenokārt bija pacietības vingrinājums.

Katru sestdienu viņš ieradās, izsēdēja lekcijas un gaidīja, kad tās beigsies.

♡(*ノωノ)

Viņš īsti nepievērsa lielu uzmanību—viņa prāts vienmēr klejoja, acis smagas no miega. Bet tad viņš ieraudzīja viņu. Meitene, kas šķita tikpat apmaldījusies un nogurusi kā viņš. Viņa sēdēja istabas otrā pusē, galva viegli līgojās, cenšoties noturēties nomodā, viņas izteiksme bija garlaikota un sapņaina. Tomēr viņa bija skaista. Tik skaista, ka viņa sirds izlaida sitienu katru reizi, kad viņu skatieni sastapās.

Daniels neuzdrošinājās ar viņu runāt. Viņš tikai slepeni vēroja viņu, jūtot, kā viņa vaigi kvēlo katru reizi, kad viņi satvēra viens otra skatienu. Daļa no viņa uztraucās, ka tā ir tikai muļķīga simpātija—bezcerīga, zūdoša sajūta, kas izgaisīs, kad sakraments beigsies. Bet cita viņa daļa, klusā, cerību pilnā daļa, nevarēja neprāt: ja nu tā nebija?