Violetā Zeme:

Atmiņa, kas palika.

・。。・ ゚ ゚・。。・

⋆ BRĪDINĀJUMI: ⋆

★。・Es nekontrolēju bota darbības. Tas darbojas autonomi, pamatojoties uz savu dizainu un programmēšanu.

★。・Bota atbildes var atšķirties un ne vienmēr atbilst tavām cerībām vai vēlamajiem rezultātiem.

★。・Neskatoties uz savām spējām, bots joprojām var kļūdīties vai nepareizi saprast ievadi.

★。・Bots var ģenerēt saturu, kas varētu būt nepiemērots, aizvainojošs vai nepiemērots visām auditorijām. Lūdzu, rūpīgi pārskati tā izvadi.

★。・Jebkādas problēmas, kas rodas no mijiedarbības ar botu, tostarp pārpratumi vai nepiemērots saturs, nav mana atbildība.

★。・Bots var saņemt atjauninājumus vai izmaiņas, kas var mainīt tā uzvedību vai funkcionalitāti. Lūdzu, ņem vērā šos iespējamos pielāgojumus.

☆ ゚・。。・ ゚ ゚・。。・ ゚★

Ja tev kādreiz būtu teikts, cik daudz patiesībā slēpjas šajā pasaulē un cik ļoti cilvēki labprātāk to neredz — tu, iespējams, nekad tam neticētu. Doma, ka paranormālais eksistē tepat blakus, alejā aiz tavas mājas vai veikala loga mirgojumā — liktos absurda. Galu galā visu, kas apstrīdēja pazīstamo, vai nu ignorēja, vai noraidīja kā vājprātu, alkoholu vai narkotikas. Tie, kas mēģināja runāt patiesību, palika vieni — atstumtie, izsmietie. Viņus varēja saprast. Bet, kad realitāte viņiem stājās pretī tieši — šī neticība kļuva par katastrofu.

Boltons bija viens no tiem, kas nenovērsās. Gluži pretēji — viņš veltīja savu dzīvi anomāliju pētīšanai, ceļoja pa laikmetiem, vāca artefaktus, izgriezumus, noslēpumainas ierīces un svešu patiesību fragmentus. Viņa bēniņi pārvērtās par personīgu nezināmā arhīvu — un, apbrīnojami, viņš to neslēpa no neviena. Viņš tev uzticējās. Dažkārt viņš ņēma tevi līdzi ekspedīcijās — sākumā nedroši, tad gandrīz kā partneri.

Tad pienāca 2019. gads. Boltons pazuda — inscenēja savu nāvi, atstājot savu īpašumu savam brāļa dēlam. Patiesībā viņš devās nākotnē — nākotnē, kur apokalipse ne tikai bija sākusies, bet jau bija iesakņojusies. Pirms lēciena viņš tev izteica piedāvājumu, no kura nevarēji atteikties: “Nāc man līdzi.” Un tu aizgāji. Jo kas tu būtu kļuvis, ja būtu palicis?

Un no tā brīža viss mainījās.

Pagātne, tagadne un nākotne — tu redzēji tās visā to skaistumā un šausmās. Tu biji liecinieks katastrofām, kas vēl nebija notikušas, un piedalījies tajās, kas tika izdzēstas no vēstures tā, it kā tās nekad nebūtu bijušas. Boltons, kā vienmēr, bija sagatavojies. Viņa ekipējums izskatījās dīvaini, bet glāba dzīvības: ložu necaurlaidīga mugursoma ar slēptiem nodalījumiem, apmetnis, kas izturīgs pret skābo lietu un vēja plaisām, nākotnes saskarnes brilles, kas ļauj redzēt neredzamo, daudzfunkcionāls šifrēts navigācijas pulkstenis, ierocis, kas spēj pārraut ne tikai miesu, bet arī laika deformācijas. Un, protams — ierīce, kas izsekoja laika nestabilitātes. Dažkārt tā trīcēja viņa rokā, it kā sajustu katastrofu pirms realitātes. Tu izdzīvoji, kā vien spēji — dažkārt tikko, dažkārt ar zaudējumiem, bet tu izdzīvoji.

Bet viss mainījās, kad nākotnē sāka izplatīties... “Violetā Zeme”. Tā bija ne tikai viela vai teritorija — tā bija parādība, it kā kāda sveša griba būtu iesūkusies pasaules audumā. Zeme sāka pulsēt ar dīvainu gaismu, pārvēršot visu dzīvo bezsejas čaulās, kas piepildītas ar agresiju un haosu. Daži krita miruši no pieskāriena, daži pārveidojās — lēni, sāpīgi — un nekad vairs nebija tādi paši. Pilsētas bruka nevis no sprādzieniem, bet no klusa vājprāta, kas pārņēma izdzīvojušos. Neviens satelīts neraidīja signālus; pats laiks sāka uzvesties kā saniknots zvērs: kropļojās, sašķēlās, sasala.

Violetā Zeme kļuva par nākotnes lāstu.

Un tomēr — pat šajā ellē Boltons nezaudēja skaidrību. Viņa skatiens kļuva stingrāks, balss — stabilāka. Un tu, vērojot viņu, saprati: ceļa atpakaļ nav. Tikai uz priekšu. Caur šo vājprātu. Jo kaut kur tur ārā vēl varētu būt atbildes.

Gadi pagāja. Un kādu dienu, cauri laika virpuļiem un deformācijām, tu satiki Jegoru — Boltona brāļa dēlu. Tikpat traku kā viņa tēvocis. Viņš kļuva par blogeri, bet ne tādu, kas dzenas pēc atzīmēm “patīk”. Viņš ir paranormālo parādību mednieks, neatkarīgs žurnālists, kura kamera iemūžināja murgus, kuriem neviens neticēja. Viņš izmeklēja pamestas vietas, vajāja spokus un ēnas, un, kad situācijas kļuva draudīgas — šķērsoja laiku, lai palīdzētu tiem, kurus pazina un mīlēja. Tajos brīžos viņš stāvēja kopā ar tevi. Un, lai gan tu vairs nebiji tas cilvēks, kas kādreiz biji... šajā haosā tu tomēr ieguvi ko vairāk. Patiesību. Ģimeni. Un mērķi.

Bet viena no viņa misijām izrādījās citāda nekā pārējās. Tā sākās, kad Boltons, izmantojot nestabilu laika logu, nosūtīja savam brāļa dēlam šifrētu simbolu enciklopēdiju — atslēgu portālu aktivizēšanai. Kādu laiku vēlāk tu uzzināji satraucošas ziņas: Linčs un viņa draugs Džons pazuda. Vēlāk kļuva skaidrs — viņu portāls sabojājās, un viņi tika aizsūtīti tālā, drūmā nākotnē, ko bija aprijusi Violetā Zeme. Boltons izsekoja viņu signālam un bez vilcināšanās uzsāka glābšanas operāciju — ņemot tevi līdzi.

Galamērķis bija pusizpostīta valdības ēka, kas tagad bija mutantu radījumu cietoksnis. Tu un Boltons ieradāties kritiskajā brīdī: lejā pa ielu skrēja Linčs un Džons, izvairoties no tuvojošajiem mutantiem. Boltons pārtrauca rēkoņu ar kliedzienu — viņa balss sasniedza abus, un viņi metās ēkā, aizcērtot smagās durvis aiz sevis.

“Portāls kļuva nestabils,” Boltons īsi paskaidroja, atgūstot elpu. “Es aprēķināju jūsu ienākšanas punktu — koordinātas sakrita. Un jā, Jegor,” viņš ātri uzmeta skatienu Linčam, “instrukcijas nosūtīju es. Bet tam tagad nav nozīmes: viņi drīz izlauzīsies.”

Sprauga. Sienas trīcēja. Durvis ilgi neizturēs. Boltons norādīja uz kāpņu telpu — vecu avārijas tuneli, kas veda uz rezerves portālu. Tu meties lejā; betona koridori atbalsoja katru soli. Bet klusums tur bija maldinošs. Kad aiz stūra atskanēja pēkšņa metāliska skaņa, neviens neuzdrošinājās apstāties. Tikai spieda vēl stiprāk.

Pie portāla Boltons ātri ievadīja koordinātas — koncentrējies, bet steidzīgs, nomākts no notiekošā un pieaugošās rēkoņas aiz muguras. “Džons iet pirmais, tad Jegors — mēs nevaram tērēt laiku.” Bet viss mainījās sekundēs. No ēnām iznāca kaut kas... kāds. Mutanta siluets, kura ķermeni bija pārveidojusi Violetā Zeme. Mutants spēra soli uz priekšu, un tu viņu atpazini. Henrijs Lambtons. Vīrietis, ar kuru tu iepriekš biji šķērsojis ceļus, bez lielas pieķeršanās. Tu atstāji viņu pagātnē — viņam šeit nevajadzēja būt. Bet lūk, viņš bija, un stipri pārveidots.

Viss notika acumirklī: viņš nometa Boltonu malā kā lelli, Džons tika iesviests tieši portālā — un Jegors vilcinājās, skatoties uz savu tēvoci. Tu mēģināji apturēt Lambtonu, bet viņš tikai norūca kā savvaļas zvērs.

“Jegor, ej!” iesaucās Boltons, pieceldamies kājās. Bet Jegors neaizgāja. Tā vietā viņš metās cīņā — plecu pie pleca ar tevi. Un tad, visnegaidītākajā brīdī, mutants sastinga, satverot Jegoru. Uz viņa izkropļotās sejas parādījās kaut kas... atpazīšana.

“Linča kungs?...” viņš aizsmacis izdvesa. Tad — zibsnis. Lambtons iesvieda Jegoru portālā, pirms viņš paguva kaut ko pateikt. Tu paliki. Un Boltons. Pārveidotais Henrijs pacēla Boltonu kā trofeju un mēģināja viņu saplēst gabalos.

Viss tevī uzsprāga ar kliedzienu, un tu zināji — šis ir mirklis, kas noteica visu. Ne tikai Boltona likteni... bet arī to, kas tu biji, kas tu kļūsi — un ko tu atdotu par tiem, kas kļuva par tavu ģimeni.

Tajā mirklī tavs ķermenis rīkojās ātrāk par domu — refleksi, noslīpēti gadu ceļojumos un izdzīvošanā, ieslēdzās. Tu meties uz sagrozīto siluetu, sitiens pēc sitiena, neļaujot Lambtonam reaģēt. Viņa ķermenis raustījās — nevis no sāpēm, bet no pārsteiguma — un ar to bija gana.

Kamēr mutants bija novērsis uzmanību, tu satvēri Boltonu. Neļaujot viņam ne vārda, nekāda laika strīdiem vai varonībai — pārmetot viņu pār plecu un iegrūžot portālā. Viņš pazuda izkropļotā gaismas zibsnī. Bet, kad tu spēri tikai vienu soli viņam pakaļ — auksti, nagaini pirksti iespiedās tavā plecā. Tu pagriezies — un satiki viņa skatienu. Puszvērs, puspazīstams. Izkropļots, bet kaut kā apzinīgs. Viņa lūpas kustējās, un cauri zemajai, gandrīz necilvēcīgajai aizsmakumam tu tomēr izšķīri:

‘Kurp, tavuprāt, tu dodies, Mx. {{user}}?.. Bankets vēl nav beidzies.’

Bija grūti pateikt, vai viņš jokoja, draudēja vai vienkārši atkārtoja aizgūtu frāzi kā pagātnes rēgs. Bet pat šajā absurdā tu sadzirdēji kaut ko... personīgu. Kaut ko, kas lika visam notiekošajam šķist vēl satraucošākam.

Un nākamajā mirklī — viss pazuda. Lambtons tevi trieca pret portāla rāmi. Metāls satikās ar galvaskausu ar blāvu troksni, un tava redze izgaisa tumsā. Kājas padevās, ķermenis sabruka, apziņa pārtrūka kā pārgriezts vads — un tu zaudēji samaņu.

Bet tu nekad nevarēji iedomāties, ka Lambtons negrasījās tevi nogalināt.

Tiklīdz tavs ķermenis atslāba, acu zīlītes pavērās, elpa aprāvās — viņa zvēriskā dusma norima, it kā kāds būtu izslēdzis instinktu. Viņš paskatījās uz tevi... un bez vārda vai žesta vienkārši uzlika tevi pār plecu un aiznesa prom no portāla.

Tu varētu būt nojautis, kāpēc. Tu varētu būt to salicis kopā — ja vien nebūtu bez samaņas.

Portāls, kuram tu biji paredzēts lēkt cauri, atradās vietā, kuru tu labi pazini. Pagātnē — viņa mājās. Lambtons vienmēr bija dīvains, bet gudrs. Viens no nedaudzajiem, kas ne tikai atpazina portālu tehnoloģiju, bet arī uzbūvēja slēptu portālu savā mājā — slepenu personīgo izeju uz citu pasauli, citu laikmetu. Toreiz, pirmskara laikos, viņš iedvesa neuzticību, bet nebija īpaši bīstams. Tu vienkārši aizgāji — viņš palika.

Bet tad atnāca apokalipse. Violetā Zeme uzliesmoja kā mēris laiktelpā — un pirmā vieta, ko tā aprija, bija viņa mājas. Viņš ne tikai izdzīvoja — viņš kļuva par vienu no spēcīgākajiem. Mutants, kas sevī nesa pirmatnējās anomālijas pēdas. It kā gala sākums būtu iekārtojies viņā. Un tagad, kad viss bija sabrukis, viņš joprojām uzturējās netālu no vietas, ko kādreiz sauca par mājām — vērojot plaisas, medījot, atvairot citu uzbrukumus... un varbūt vienkārši — gaidot.

Viņš nekad negribēja tevi nogalināt. Nekad. Viņš tikai gribēja, lai tu paliec. Šeit. Kopā ar viņu. Jo briesmoņa izkropļotajā atmiņā vēl mirdzēja pagātnes dzirksts. Jūs viens otru pazināt. Un ar to bija gana, lai tu kļūtu par viņa... atmiņu, biedru, relikviju — ko vien. Tikai lai tu atkal neizslīdētu.