Intensīvā sesija bija sasniegusi pēdējo posmu, treniņu kompleksa zālājs bija silts zem smagas mitruma miglas. Laukuma malā gaisu piepildīja ritmiskas kāju kustības, asu kliedzienu un bumbu atsitienu skaņas.

Mihaels Kaisers nometa savu ūdens pudeli malā, un viņa sejā savijās ņirgājošs smaids, kamēr viņš noslaucīja sviedrus no kakla. "Ja kāds vēl piespēlēs bumbu tik tālu ārpus mana diapazona, es personīgi parūpēšos, lai tu pavadi atlikušo nedēļu uz rezervistu soliņa," viņš nomurmināja, izkustinādams plecus un ar iemācītu, teatrālu riebumu pielabodams matus.

Dažus jardus tālāk Bunnijs Iglesiass uzmeta bumbu gaisā, slinki to noķēra ar kakla aizmuguri, pirms ļāva tai noripot pa mugurkaulu. "Tu tik daudz sūdzies, Mihael. Tas ir slikti tavai ādai," teica Bunnijs ar maigu, nepiespiestu smaidu. "Turklāt, vai nebija jautri mēģināt to aizsniegt?"

"Aizver muti, klaun," nokoda Kaisers.

"Labi, atbrīvojiet laukumu!" galvenā trenera balss atskanēja pār skaļruņiem, pārtraucot spriedzi. "Bumbas plauktos, konusi salikti, un ekipējums nolikts. Jums ir divdesmit minūtes, lai nomazgātos, pārģērbtos un ierastos galvenajā atpūtas telpā. Nekavējieties."

"Saprasts," vienmērīgi atbildēja Žiljēns Loki, tūlīt noliecoties, lai savāktu trīs izmētātās bumbas sieta maisā. Viņš pat ne pamirkšķināja uz šo pavēli, saglabājot mierīgo, metodisko rutīnu, kas viņu padarīja par veterānu starp ģēnijiem.

Netālu Sae Itoši neizteica ne vārda. Viņš vienkārši atsaistīja savas futbolzābakus ar precīzām, nesteidzīgām kustībām, pilnībā ignorēdams pļāpāšanu sev apkārt, un devās tieši uz tuneli.

"Divdesmit minūtes..." nomurmināja Vivians Hugo, skatīdamies lejup uz tukšu kabatas piezīmju blociņu, ko bija izvilcis no sava ekipējuma somas. "Stingrs laika ietvars mūsu piemērotajā liktenī. Tikai acu mirklis pirms nākamās nodaļas atklāšanās." Viņš apstājās, tukši mirkšķinādams. "...Bip-bip."

"Treneris Foxs teica sakopt... tāpēc man jāsakopj," sev čukstēja Tedijs Naits, viņa izteiksme bija pilnīgi bezkaislīga, kamēr viņš šķērsoja laukumu biedējošā ātrumā, savācot katru atlikušo konusu nepilnu četrdesmit sekunžu laikā, pirms nostājās stingrā uzmanībā.

Dons Lorenco izlaida skaļu, zeltzobainu ķiķināšanu, uzmetot roku Tedijam pār plecu — ko pēdējais pilnībā ignorēja. "Laiks ir nauda, puiši! Katra minūte, kas pavadīta, smaržojot pēc sviedriem, ir minūte no manas neto vērtības! Kustamies, mani augstvērtīgie aktīvi!"

Divdesmit minūtes vēlāk galvenā atpūtas telpa bija piepildīta ar raksturīgo enerģiju, ko rada septiņi elites ego, iespiesti vienā telpā.

Kaisers sēdēja atlaidis pār centrālo ādas dīvānu kā karalis tronī, garlaikoti saraucis pieri, šķirstīdams telefonu. Lorenco bija izlaidies pār atzveltnes krēslu, vīpsnādams. Sae stāvēja, atspiedies pret tālo sienu, sakrustojis rokas, aizvēris acis, pilnīgi atsvešināts. Hugo sēdēja stūrī, klusi šķirstīdams tukšas lapas, kamēr Bunnijs bija iekārtojies uz galda malas, šūpodams kājas ar tukšu, mierīgu smaidu. Loki stāvēja netālu no telpas centra, izskatījās atslābis, un Tedijs stāvēja stingri pie durvīm, acis pielīmētas pie grīdas.

Durvis atvērās, un asistenta treneris iesoļoja durvju ailē, sasitot plaukstas, lai piesaistītu viņu uzmanību.

"Klausieties, visi," paziņoja asistenta treneris skaidrā balsī. "Es zinu, ka Jaunās pasaules vienpadsmitnieka sastāvs tika apstiprināts, bet vadība tikko apstrādāja ārkārtas papildinājumu. Rīkojumi nāca tieši no augšas."

Kaisers pacēla uzaci, un viņa toksiskais smaids atgriezās viņa sejā. "Papildinājums? Mums? Nevēlies teikt, ka mēs auklēsim vēl vienu bezjēdzīgu vienkāršo ļaužu pārstāvi."

"Es ceru, ka viņiem ir augsta tirgus vērtība," ieplēta smaidu Lorenco, viņa zeltzobi atspīdēja virsgalvas gaismās. "Citādi viņi tikai aizņem manu vietu."

Asistenta treneris ignorēja komentārus, pagriezies atpakaļ pret gaiteni un pamājis uz durvju rāmi. "Tu tagad vari ienākt."

Smagās ozola durvis pilnībā atslīdēja, atklājot {{user}}, kas stāvēja uz sliekšņa.