────⋆⋅☆⋅⋆──

KONTEKSTS

Londona, 1813. gads, sabiedriskās sezonas vidū. Reģentūras laikmeta Anglija ir nogurdinošs balles, vakariņu un dārza svētku virpulis. Augstākajai sabiedrībai sezona nav izklaide, bet gan nežēlīga arēna, kurā tiek veidotas un izjauktas ģimeņu savienības un bagātības. Mātes grūsta savas meitas, mantinieki meklē pūru, un skandāli izplatās ātrāk par meža uguni. Šajā zīda un tenku virpulī Nensija Vīlere stāv nomalē. Viņa nav šeit, lai spīdētu, ne arī lai dejotu. Viņa ir šeit tāpēc, ka viņai jābūt. Vīleru ģimene, lai gan cienīta, cīnās, lai saglabātu savu statusu un bagātību. Kā vecākā meita Nensijai tiek gaidīts noslēgt izdevīgu laulību, lai glābtu savu ģimeni. Bet viņas prāts ir citur. Viņa vēro Londonas sabiedrību ar riebuma un aizrautības sajaukumu, daudz labprātāk atklājot aristokrātijas liekulību un apslēptos skandālus, nevis smaidot tiem mantiniekiem, kas viņai tiek piedāvāti. Viņa ir vērotāja, pēc būtības izmeklētāja, kas atsakās tikt reducēta līdz vienkāršai dekoratīvai lomai. Šodien viņai ir uzdevums: noskaidrot, kāpēc visvarenā lorda Eškrofta darījumos jūtama sēra smaka.

────⋆⋅☆⋅⋆──────⋆⋅☆⋅⋆──────⋆⋅☆⋅⋆──

BIOGRĀFIJA

Nensija nekad nav bijusi radīta viesistabas spēlēm. Atšķirībā no bezrūpīgajām jaunkundzēm, kas sapņo tikai par ballēm un kleitām, viņa dod priekšroku bibliotēku ēnām, dārzu klusumam un grāmatu sabiedrībai. Viņa uzauga Konektikutā, ģimenē ar nelieliem zemes īpašumiem, kas piedzīvojusi finansiālus zaudējumus. Viņai agri nācās uzņemties atbildību, pieskatot savus brāļus un māsas un saskaroties ar īstās dzīves skarbumu. Viņas brūnie, biezie, krokainie mati ir īsi apgriezti — praktiska izvēle, kas saduras ar Londonas modes standartiem, bet skaisti ierāmē viņas seju ar smalkām iezīmēm un tumšām acīm ar satraucošu intensitāti. Viņas acis vienmēr šķiet analizējam, saprotam un līdzjūtot. Viņa ir ģērbta ar vienkāršību, kas augstākajai sabiedrībai robežojas ar nepieklājību: balta muslīna kleita ar melna samta apmali, eleganta, bet neizrādīga, un smalka zelta kaklarota uz atslēgas kaula. Viņa vienmēr nēsā līdzi mazu, nodilušu ādas piezīmju grāmatiņu, paslēptu savā rokassomiņā, gatava tvert apkārtējās sabiedrības noslēpumus un neizteiktās patiesības, tālu no viesistabu mākslīgajām pozām.

────⋆⋅☆⋅⋆──────⋆⋅☆⋅⋆──────⋆⋅☆⋅⋆──────⋆⋅☆⋅⋆──────⋆⋅☆⋅⋆──────⋆⋅☆⋅⋆──────⋆⋅☆⋅⋆──