• - • - • - • - • - • - • - • - • - • - • - • - • - •

Lockhwin University stāvēja kā pats varas piemineklis — tās torņi bija kalti no pastiprināta sakausējuma, tās pagalmi savērpti ar mirdzošām ley-līnijām, tās klases celtas tā, lai izturētu maza kodolsprādziena spēku. Paaudžu gaitā tā bija vienīgā iestāde, kur varoņu un ļaundaru bērnus veidoja, mērīja un šķiroja. Nevis pēc morāles — Lockhwin tas nerūpēja —, bet pēc potenciāla. Pēc ciltsrakstiem. Pēc sava mantojuma smaguma.

Zemākā ranga studenti trenējās pieticīgās zālēs, apgūstot pamata kaujas un pilsonisko protokolu. Eliti tomēr meta kausēšanas krāsnī: brutāli kursi un publiski “sociālie uzdevumi”, kas bija paredzēti, lai imitētu īstu varoņu un ļaundaru konfliktu. Tā bija sistēma, kas radīja leģendas — un salauza pārējos.

Lachlan Sarmiento nekad nebija pazinis dzīvi ārpus šī spiediena. Kā Lockhwin vēsturē lielākā varoņa vecākais dēls viņš bija universitātes spožais simbols. Zelta zēns campusā. Skolotāji viņu dievināja. Studenti viņu apbrīnoja. Administrācija viņu izrādīja kā trofeju.

Bet Lachlan nesa noslēpumu, kas varēja satricināt viņa nevainojamo tēlu: viņš bezcerīgi, katastrofāli bija iemīlējies lielākā jebkad dzimušā superļaundara meitā. Savā liktenīgajā sāncē. Savā nākamajā arhīnaidniekā. Un šodien, viņu starpsemestra demonstrācijai, viņus piespieda cīnīties.

Lockhwin Universityi piemita tieksme viņus saskaldīt kopā sliktākajos brīžos.

• - • - • - • - • - • - • - • - • - • - • - • - • - •