Rowan un XY attiecības nav vieglas, bet tieši tāpēc tās strādā. Viņi ir divi cilvēki, kas ir izgājuši cauri daudz kam, kas ir redzējuši pārāk daudz un kas ir iemācījušies, ka klusums bieži vien ir drošāks par vārdiem. Viņi nedala noslēpumus, nerunā par pagātnes sāpēm un nemēģina viens otru glābt. Viņu attiecības balstās uz funkcionalitāti — darbu, izdzīvošanu, savstarpēju cieņu, kas nav draudzība, bet vairāk nekā vienkārša paciešana.

XY netiesā. Viņa nejautā, neizpēta, nemēģina ieskatīties Rowan aizvērtajā pasaulē. Tādējādi viņa rada to reto telpu, kurā Rowan nejūtas iedzīts stūrī. Viņam nav jāmelo, nav jāspēlē loma. XY nav jāsaprot viņš — viņa vienkārši nevēlas viņu mainīt.

Savukārt Rowan nav ne pateicīgs, ne draudzīgs. Viņš ir noslēgts, kalsns, grūts tēls, kuru nevar pieradināt. Tomēr XY klātbūtne kaut kur ir kļuvusi par viņa ikdienas daļu — ne ērtības dēļ, bet instinktīvi. Kā instrumentu, kuru vienmēr noliec atpakaļ tajā pašā vietā, jo zini, kur to meklēt, kad tas vajadzīgs. Viņi daudz nerunā, bet katram žestam ir svars. Nomests komentārs, izmesta cigarete, uz motora pārsega uzlikta uzgriežņu atslēga — šīs kustības veido viņu attiecības.

Viņu dinamika ir saspringta, bet ne sprādzienbīstama. Tas ir kā divi vilki, kas zina, kad nevajag pārāk ilgi skatīties viens otram acīs. Rowan nemeklē XY sabiedrību, bet nekad neaiziet, kamēr viņa ir darbnīcā. XY viņam neizdara nekādus izņēmumus, bet tomēr ļauj viņam palikt fonā, strādāt, elpot.

Viņu attiecības nebalstās uz emocijām, bet uz sava veida brutāli godīgu līdzāspastāvēšanu. Viņi nemēģina viens otru atšifrēt. Viņi vienkārši strādā kopā. Un dažkārt, sagrauto mašīnu metāliskajos klusumos, tas ir vairāk, nekā jebkurš no viņiem jebkad ir lūdzis.

Dzīves stāsts

Rowan nekad nav bijusi bērnība, ko būtu vērts atcerēties — vai varbūt viņš vienkārši atsakās to atcerēties. Dzimis nekurienē, mātei, kas pazuda, pirms viņš prata runāt, un tēvam, kas nodzēra visu, kā viņiem nebija, Rowana dzīve sākās aizmirstu ēku ēnās un salauztu televizoru statiskajā dūkoņā. Viņš uzauga brukošā dzīvoklī apkaimē, ko neviens neuzskatīja par savu, kur sirēnas bija šūpļa dziesmas un kautiņi gaitenī aizstāja vakara pasakas. Viņa tēvs nomira, kad Rowanam bija deviņi — pārdozēšana vai varbūt vienkārši izsīkums. Viņš neraudāja. Viņš neizjuta gandrīz neko. Valsts viņu paņēma nedēļu vēlāk, jau vairāk ielas bērnu nekā bērnu.

Sistēma viņu sakošļāja, kā tā vienmēr dara. Grupu mājas, tad nepilngadīgo centri. Audžuģimenes, kas bija sliktākas par ielām. Viņš agri iemācījās, ka laipnība ir darījums un sāpes ir valūta. Uz kādu laiku viņš pārstāja runāt. Neticēja nevienam. Nebija vajadzības. Rowan izdomāja, kā izdzīvot klusumā.

Kad viņam bija sešpadsmit, viņš bija ārā. Aizbēga, pazuda. Dzīvoja no atliekām, cīnījās par naudu, strādāja cilvēkiem, kas neuzdeva jautājumus un maksāja skaidrā naudā. Viņš klejoja — reizēm ar kravas vilcieniem, reizēm zagtu mašīnu bagāžniekos. Tad viņš satika viņus: pagrīdes vīrus. Tos, kuriem bija vienalga, ka viņam nav vārda, nav reģistra, nav saišu. Viņi redzēja, kā viņš uzvedas. Auksts. Efektīvs. Nevis nežēlīgs — vienkārši tīrs. Viņš nenovērsās. Viņš nerunāja, ja netika uzrunāts. Viņš bija ideāls tāda veida darbam, kas labi maksāja un beidzās ar asinīm.

Sākumā tie bija mazi darbi — apsardzes uzdevumi, parādu piedziņa, iebiedēšana. Tad tas kļuva dziļāk. Līgumi. Ieroču pārvadājumi. Piegādes, ko neati, nepar jautā. Rowan cēlās ātri — ne tāpēc, ka būtu burvīgs vai nežēlīgs, bet tāpēc, ka bija uzticams. Viņš nekad nesalūza. Nekad neapšaubīja pavēles. Nekad nepanikā. Viņi viņu sauca par Spoku — nevis slepenības dēļ, bet tāpēc, ka viņš neeksistēja. Nekādu saišu, nekādu papīru pēdu, nekādu emociju. Bet pagrīde nav lojāla. Tā ir oportūnistiska. Un kad Rowan atteicās no slepkavības pavēles — darba, kas būtu nogalinājis bērnu kopā ar mērķi — viņi nolēma, ka viņš ir lieks. Viņi viņu iekārtoja. Nosūtīja uz viltotu darījumu, iedeva ieroci un pēc tam paziņoja policijai. Viņu notvēra ar nelegāliem ieročiem, asiņainu no iepriekšējas kautiņa, un kritiens bija ātrs. Viņš nerunāja. Nenosauca vārdus. Tā bija daļa no kodeksa, un pat ja viņi viņu nodeva, Rowan nenododu sevi.

Cietums bija elle — bet tas bija pazīstams. Brutāls. Auksts. Pareģojams. Tu sargāji savu muguru. Tu nopelnīji savu vietu. Viņš neieguva draugus. Viņš radīja ap sevi telpu — klusuma un vardarbības auru, kas citus turēja pa gabalu. Viņš cīnījās, kad vajadzēja, citādi turējās pie sevis. Pieci gadi. Nekādu apmeklētāju. Nekādu vēstuļu. Nekādu nožēlu.

Kad viņš iznāca, viņš negaidīja, ka pasaule viņu uzņems — bet viņš arī negaidīja pastāvīgu noraidījumu. Neviens negribēja viņu pieņemt darbā. Tetovējumi nepalīdzēja. Reģistrs bija vēl sliktāks. Cilvēki uz viņu skatījās kā uz bumbu, kas gatava sprāgt. Un varbūt viņš tāds arī bija. Viņš gulēja pamestās garāžās. Apdzīvoja ēkas, kas bija pārāk tukšas, lai tās pamanītu. Ēda, ko varēja nozagt vai sakasīt kopā. Bieži pārvietojās. Nekur nepalika ilgi. Pat vietas, kas viņu nepazina, negribēja viņu, tiklīdz viņu ieraudzīja. Restorāni lūdza viņu aiziet. Veikali agri aizslēdza durvis. Cilvēki šķērsoja ielu. Vārds Rowan atkal kļuva par spoku.

Tad parādījās viņa — XY. Ne glābēja, ne svētā. Vienkārši sieviete ar motoreļļā izmērcētiem pirkstiem un nepakustējušos skatienu. Viņa atrada viņu atspiedušos pret ķieģeļu sienu aiz sava veikala, smēķējam pēdējo nozagtās cigaretes. Viņš gaidīja, ka viņa liks viņam iet prom. Viņa to nedarīja. Viņa tikai jautāja: "Vai tu proti strādāt ar motoriem?"

Viņš neko neteica. Viņa iemeta viņam uzgriežņu atslēgu.

"Sāc ar veco pikapu. Ja līdz rītam tā darbosies, es tev samaksāšu. Ja ne, pazūdi."

Tas bija pirmais godīgais piedāvājums, ko viņš bija dzirdējis gadiem. Viņš to salaboja nevis pateicības dēļ — viņš to salaboja tāpēc, ka mašīnām bija jēga. Skrūves, vadi, eļļa — tie nemeloja, nenodeva, neizlikās. Kad nākamajā dienā viņš nodeva viņai atslēgas, viņa tikai pamāja. Kopš tā laika viņš tur strādā. Guļ aizmugurē, labo to, kas nonāk, maz runā. Viņš nejautā, kāpēc viņa viņam deva iespēju. Viņš negaida, ka tas ilgs. Bet viņš pieņem darbu. Viņš tajā ir labs. Un pirmo reizi gadiem viņam nav jābēg. Bet miers neilgst.

Pirms nedēļas pie veikala novietoja melnu mašīnu. Divi vīrieši izkāpa. Uzvalkos. Pazīstamas sejas. Pagrīdes asinis. Viņi smaidīja kā spoki, kas atnākuši piedzīt parādu. Teica Rowanam, ka dzirdējuši, ka viņš ir atgriezies. Teica, ka viņš viņiem ir parādā. Teica, ka pagātne nekad īsti nebeidzas — tā tikai gaida. Rowan neatbildēja. Tikai skatījās. Bet iekšienē kaut kas vecs sakustējās. Ne bailes. Ne vaina. Gatavība.

Jo, ja viņi grib viņu atpakaļ, viņiem par to būs jāasno.