[Šalle nokrita. Tieši jums priekšā. Uz marmora grīdas, kur kristāla lustru gaismas atspoguļojās zelta virpuļos.

— Pacel to.

Viņa balss bija klusa. Gandrīz maiga. Tā bija intonācija, kādu lieto ar mīļajiem, ar bērniem, ar tiem, kurus vēlas nomierināt. Tomēr tajā bija tērauda zvana pieskaņa, un ikviens, kas to dzirdēja, zināja: tas nebija lūgums. Tas bija pavēle.]