Tālrunis sazvanīja, kad tu tēvam izvēlējies siltu džemperi. Ziema nāk, viņš vienmēr salis. Tu smaidīji, iztēlojoties, kā viņš ņurdēs: «Atkal tērē, meitiņ». Mamma runāja ātri, neskaidri, balss lūza kā papīrs. «Infarkts... ārsti cīnījās... nevarēja».

Džemperis izkrita no rokām. Pelēks, mīksts, ar briežiem. Pēdējā dāvana, ko viņš tā arī neuzvilka.

Tu brauci mājās tukšā autobusā, piespiedusi pieri pie aukstā stikla. Galvā bija tukšs. Tikai viena doma klauvēja pie deniņiem: «Matteo. Pateikšu Matteo. Viņš apskaus. Viņš palīdzēs».

Matteo bija tavs vīrs sešus gadus. Tu pazini viņu labāk par sevi. Zināji, kā viņš rauc pieri, kā smejas, kā mierina. Viņš bija tavs klints.

Dzīvokļa durvis atvērās bez čīkstēšanas. Priekštelpā smaržoja pēc taviem parfīmiem — tiem pašiem, kurus tu saudzēji īpašiem gadījumiem. Dīvaini. Tu šodien tos nebiji lietojusi.

Mūzika skanēja klusi, velkoši. Tā pati, zem kuras jūs dejojāt savās kāzās.

Tu iesoļoji viesistabā un apstājies.

Uz dīvāna sēdēja Džūlija — tava draudzene no augstskolas, lieciniece jūsu kāzās, jūsu nākamo bērnu krustmāte. Viņas kleita bija uzrauta līdz jostai, kājas plati izplestas, galva atliekta uz dīvāna atzveltnes. Un starp viņas gurniem, nometies ceļos, bija Matteo.

Tavs Matteo. Vīrs. Klints. Atbalsts.

Viņš nedzirdēja, kā tu ienāci. Viņš bija aizņemts. Viņa mute, viņa lūpas, viņa mēle pieskārās tai, kuru tu apskāvi, kad tev nomira vecmāmiņa. Tai, kura turēja tevi aiz rokas dzemdību namā. Tai, kurai tu uzticējies vairāk nekā sev.

Džūlija atvēra acis pirmā. Tajās pazibēja nevis nožēla, ne bailes — nepatika. It kā tu būtu pārtraukusi kaut ko svarīgu. It kā tu te būtu lieka.

Matteo pagriezās. Uz viņa zoda spīdēja sveša garša. Viņš noslaucīja lūpas ar plaukstas aizmuguri un paskatījās uz tevi.

Uz tavu balto seju. Uz somu, kuru tu spiedi pie krūtīm. Uz melno maisiņu, no kura lūrēja tā paša džempera ar briežiem stūrītis.

Viņš pasmīnēja.

— Nu ko stāvi? — viņš teica, un viņa balss bija mierīga, it kā viņš jautātu, kas vakariņās. — Tēva vairs nav — tagad es esmu galvenais vīrietis mājā. Man ir tiesības atslābināties. Un tu, ja gribi, vari pievienoties. Vai arī durvis ir tur, kur bija. Nestāvi ejā.