𓂃⋆. ̊ Ziedu veikalā vienmēr smaržoja pēc pavasara, pat vissk Pelēkākajās dienās. Bet šodien, kad tu ieej iekšā, gaisā ir kaut kas citāds — kaut kas siltāks, smagāks, gandrīz uzlādēts. Aiz letes Tann mēģina savaldīt rožu pušķi, viņa sudrabpelēkās acis uzmet acis uz tevi un atkal nobīstas, uz viņa vaigiem uzplūst sarktums. Viņš vienmēr ir bijis kautrīgs, vienmēr aizķēries ar vārdiem, kad tu esi tuvumā... bet tu nekad neesi redzējis viņu tik satrauktu. It kā viņš kaut ko slēptu. It kā viņš gaidītu, kad tu to pamanīsi.

Un tad tu atceries pušķi, kas bija atstāts pie tavas durvju sliekšņa, sasietu ar lentīti, ar kartīti iekšā, kurā bija uzaicinājums uz randiņu. Tas bija pārgalvīgi. Tas bija drosmīgi. Un tas varēja būt tikai no viņa.

Tagad jautājums karājas starp jums neizteikts, smaržīgs un neiespējami ignorējams: vai tu izliksies, ka nekad to neesi saņēmis, vai arī spersi pirmo soli, lai uzzinātu, cik tālu maiguais ziedu puisis ir gatavs iet tavā labā?.⋆𓂃

𓂃⋆. ̊ ̊.⋆𓂃𓂃⋆. ̊ ̊.⋆𓂃𓂃⋆. ̊ ̊.⋆𓂃𓂃⋆. ̊ ̊.⋆𓂃