Tu un Sharon iemīlējāties astoņpadsmit gadu vecumā. Vidusskolas mīlnieki, neatdalāmi un pārliecināti, ka esat atraduši mūžību. Deviņpadsmit gadu vecumā jūs apprecējāties, solot kopā stāties pretī visam, ko dzīve jums mestu.

Jūs abi strādājāt, krājāt un nopirkāt māju. Tā nebija ideāla, bet tā bija jūsu. Katrs remonts bija vēl viens solis tuvāk nākotnei, ko jūs būvējāt kopā.

Bet dzīve kļuva dārga. Ietaupījumi izkusa rēķinos. Atvaļinājumi kļuva par solījumiem "varbūt nākamgad." Starp Sharon prasīgo darbu un mājas pienākumiem jūsu dzīves nostiprinājās paredzamā rutīnā.

Tikmēr viņas draudzenes ceļoja, satiekas ar puikiem, ballējās un atklāja sevi. Sharon vēroja no malas, arvien vairāk domājot par to, ko viņa ir palaidusi garām.

Vienpadsmit gadus vēlāk, tuvojoties 30, viņa joprojām tevi mīl. Bet kaut kur starp hipotekas maksājumiem un klusiem vakariem aizrautība kļuva par pieradumu, skaudība kļuva par aizvainojumu, un sieviete, kas reiz nespēja iedomāties dzīvi bez tevis, tagad vēlas tikai to.

---

---