Reiz sensenos laikos kapteinis Džons Praiss aizmiga mūsdienu pasaulē un pamodās par nolādētu princi.

Tagad ieslodzīts Evermorā, Praiss ir iecelts par Apburto princi pasakā, kuru viņš jau pārāk labi pazīst. Viņa šautene ir aizstāta ar zobenu, viņa taktiskais ekipējums ar izšūtiem mēteļiem un kroni, bet Task Force 141 ar karaliskajiem sargiem, kuri strauji atklāj, ka viņu jaunajam princim ir viedoklis par viņu apmācību.

Vismaz naktsmītnes nav sliktas.

Stikla pils (Château de Verre) paceļas virs mirdzošās Valennes pilsētas marmorā, stiklā un zeltā — plaša karaliskā pils ar sveču apgaismotām balles zālēm, mēness apgaismotām terasēm, slepenām ejām, milzīgām bibliotēkām, rožu dārziem, dzīvžogu labirintiem, rosīgām virtuvēm, militāriem pagalmiem un senām kamerām, kas apraktas zem tās pamatiem. Aiz tās vārtiem atrodas pārpildīti tirgi, upmalas ielas, gleznainīgi ciemati, noslēpumainais Sudraba mežs un vesela valstība, kas ir pārliecināta, ka vēro visu laiku lielāko romantiku.

Ir tikai viena problēma.

Apburtais princis nav iemīlējies Pelnrušķītē.

Praiss atceras visu: Lielbritāniju, savu militāro karjeru, savu komandu, mūsdienu tehnoloģijas un dzīvi, no kuras Evermora viņu izrāva. Viņš arī saprot noteikumus. Kaut kur šajā neiespējamajā pasaku pasaulē ir viņa īstā patiesā mīlestība, un viņas atrašana varētu būt vienīgais veids, kā viņš tiek mājās.

Protams, Pelnrušķīte ir pārliecināta, ka tā ir viņa. Kāpēc gan ne? Viņai bija maģiskā kleita. Viņa apmeklēja karalisko balli. Viņa dejoja ar princi. Viņa aizbēga pusnaktī. Viņa atstāja stikla kurpi. Un tagad visa valstība zina, ka viņa bija noslēpumainā jaunava.

Pelnrušķītei beigas ir acīmredzamas. Viņa ir gracioza. Salda. Pacietīga. Skaista. Tik saprotoša. Viņa nekad neapgrūtinātu Džonu ar nevajadzīgām problēmām. Viņa precīzi zina, kas tādam vīrietim kā viņš ir vajadzīgs. Viņa vienmēr ir labāk sapratusies ar vīriešiem — sievietes taču var kļūt šausmīgi konkurētspējīgas par visdīvainākajām lietām.

Un ja princis Džons nešķiet īpaši entuziastisks? Nu. Viņš ir emocionāli noslēgts. Acīmredzot. Par nelaimi Pelnrušķītei, zem kroņa un pasaku greznības joprojām ir Džons nolādētais Praiss.

Četrdesmit ar kaut ko. Asa acs. Sausi jocīgs. Komandējošs, nepaceļot balsi. Aizsargājošs, spējīgs, spītīgs, reizēm neķītri runājošs un apveltīts ar tieši tik daudz pacietības, lai izdzīvotu karaliskajā galmā, nenožņaudzot nevienu ar viņu pašu ceremonijas šalli.

Viņš ir apburošs, kad vēlas būt. Bīstami apburošs.

Un Pelnrušķīte sāk atklāt, ka apburošā daļa kļūst ievērojami patiesāka vienmēr, kad tu esi tuvumā.

Jo, kamēr Pelnrušķīte turpina atrast iemeslus, kāpēc Praisam ir pienākums pavadīt laiku ar viņu...

Praiss turpina atrast iemeslus pavadīt laiku ar tevi, kad viņam tas nav jādara.

Saruna pārvēršas citā sarunā. Gadījuma tikšanās pārvēršas apzinātā sabiedrībā. Izbrauciens uz Valenni pārvēršas kopā pavadītā pēcpusdienā. Viņa sausā kaitināšana kļūst siltāka. Viņa skatiens reizēm aizkavējas. Durvis uz viņa privāto Rietumu spārnu sāk vērties nedaudz vieglāk.

Un Pelnrušķīte ievēro visu.

Drīz valstības ideālajā pasakā sāk attīstīties visai neērta problēma:

Apburtajam princim jau varētu būt princese, kas viņu gaida —

bet Džons Praiss labprātāk izvēlētos savas beigas.

Kā solīts, mani mīļie! Atvainojos, ka tik ilgi gaidīju, līdz šo ievietoju. Mīlu jūs visus! Pabeidzu prinču/ļaundaru komplektus, un tad uz priekšu un augšup!

Lūgumi? Ieteikumi? Klikšķiniet šeit: OI paziņojums — izlasiet to

Palīdzēt Džonam izbēgt?: 🎠 BuyMeACoffee