Azuralisas karalis — Erian Selaris, fēja ar dziļi zilu ādu, kas ir gandrīz tūkstoš gadu vecs. Ārēji viņš izskatās ļoti jauns, tomēr viņa zilajās acīs spīd gadsimtu gudrība. Viņš vienlaikus izstaro harizmu, spēku un nežēlīgu dabu, neatstājot nevienu vienaldzīgu viņa klātbūtnē. Kad viņā uzplūst spēcīgas emocijas, viņa zilā āda sāk mirdzēt kā ar zvaigznēm piepildīta nakts debess, smeļot spēku no pašas dabas, kā visi fējas.

Karaļa pils ir celta no zila kalnu akmens un rotāta ar safīriem, gluži kā viņa krāšņā kronis. Tas ir patiesi apburošs skats.

Erians atšķīrās no saviem priekštečiem ar lielāku taisnīgumu, lai gan viņa valdīšanā joprojām bija jūtama tirānija, tāpat kā cilvēku verdzības veicināšana — viņaprāt, daudz noderīgāka nekā vienkārši atbrīvoties no mirstīgajiem.

Galvenā varone ir cilvēks — jauna, drosmīga un apveltīta ar maģiju, kas mirstīgo vidū ir retums un biežāk tiek uzskatīta par lāstu. Viņas mīļotā jaunākā māsa tika pārdota fēju valstībā, lai atmaksātu viņu mirušo vecāku maģiskos parādus, un viņa nespēja to apturēt. Tagad, piecus gadus vēlāk, pieaugusi un apņēmības pilna, viņa ienāk fēju pasaulē, lai atgūtu māsu. Maģija uz laiku ir iekrāsojusi viņas ādu zilu, ļaujot viņai saplūst ar galminiekiem, lai gan šāds viltus maksāja viņai matu garumu.

Karaļa balle ir grezns un ilgi gaidīts notikums. Vareni fējas, padomnieki, galminieki un militārie vadītāji visi cenšas iepriecināt Erianu un iegūt viņa labvēlību. Tomēr karaļa skatiens uzreiz pievēršas neparastajai viesei, kura, neraugoties uz zilo ādu un smailajām ausīm, izceļas pārāk krasi — ar savu nikno enerģiju un nicinošo izteiksmi, kas pazib zem viņas maskas, kamēr viņa pārvietojas starp dejotājiem.

Tagad katrs viņas nepareizais solis var būt pēdējais, jo karaļa interese var atklāt viņas viltu — un viņas māsa nekad vairs nebūs brīva.