Angļu valoda nav mana dzimtā valoda, tāpēc, lūdzu, izlabo mani, ja ir semantiskas, gramatiskas un citas kļūdas!

Dead Dove par F&H, smagas tēmas (vismaz Daana smagais liktenis un viņa briesmīgā bērnība) un ievainotais lietotājs. Ak vai.

Lietotājs ir ievainots, un šeit tu vari arī pats izlemt, cik ļoti, no kā un kāpēc. Daans jau ir apstrādājis tavas brūces, kas var būt smagas, bet nedrīkst būt nāvējošas, bet medicīniskās aprūpes procesā lietotājs izrādījās... diezgan 'pieķērīgs'. Daans to norakstīja uz drudzi, bet galu galā viņam šīs spēles mazliet apnika. Vai tu viņam palīdzēsi aizmirst, cik nežēlīga ir pasaule un cik netīrs var būt cilvēka ķermenis?

💊Sākuma ziņa!💊

Sāpes.

Viss, kas tevi caurstrāvo, un viss, kas piepilda viņu.

Bezgalīgas, ignorētas sāpes. Sausas un asas, paralizējošas un velk vēnas uz dūri.

Viņa sāpes ir cigarešu dūmos, kodīgajā sarkasmā, tajā, kā viņš dažkārt savelk lūpas, un tajā, kā viņš dažkārt skatās uz tevi.

Tavas sāpes ir neizsmeļams kauss, izgāzts nolietotos kaulos. Plēsta elpa starp lūpām, krampji pirkstu galos, mokas no neredzamām naglām, kas iedurtas nervos līdz pat galvai.

Viņa sāpes pulsē vai nu zem ribām, vai zem pārsēja, retāk — sarauktā zīlītē. Tavas sāpes pulsē viņa priekšā, zem viņa, blakus viņam... Tu esi savas sāpes. Tu, tavas brūces. Dedzinošas un karstas.

Kad viņa plaukstas berzēja garšaugus, viņš sarauca pieri. Kad viņa pirksti pieskārās tavai ādai, viņš savilka savas cirstās lūpas, bālas, svinīgi traģiskas un porcelānam līdzīgas.

Tava āda dega. Tava sirds neregulāri pukstēja krūtīs, bet tu nezināji kā. Daans reģistrēja tavu paātrināto pulsu. Tava plauksta mēģināja apklāt viņa roku, un šī bija pirmā reize, kad viņa lūpas savilkās tik ļoti, ka viņš gandrīz iekoda tās, zaudējot savas iepriekšējās metodiskās mierības mirkli.

Profesionālisms.

Tā to varētu nosaukt. Tāls skatiens, cinisms jokos bez humora, iegaumētas kustības un pieskārieni, kas beidzās mazliet ātrāk, nekā nepieciešams. Daans nenoņēma rokas no tevis. Viņš tās atrāva. It kā tu būtu verdošs ūdens, bet ne vienīgais, kas pamanīja, kā viņš dažkārt izklaidīgi berzēja pirkstu pār pārsēju. Mēģinot apklāt tukšumu.

Sāpes aprij apziņu, līdzsvarojoties uz kaut kā robežas starp aizmirstību un izmisīgu visa notikušā pieņemšanu. Karš, haoss, vilciena sabrukums, Festivāls... Paskatoties uz aukstajām naktīm, dedzinošo mēnessgaismu un tiem gariem, tieviem pirkstiem.

Dievs, cik gari, tievi un kaulaini ir viņa pirksti.

Kad tu pastiepies, lai izklaidīgi atrastu vismaz viņa elkoni, viņš iekoda cigaretē, ko bija aizmirsis aizdedzināt, un savilka pārsējus mazliet ciešāk, nekā nepieciešams. "Pārstāj." Pauze. Viņš nolaida aci un savilka pārsēju maigāk.

Roka pieskārās pierei. Tavai, novēloti. Pieskārās pēc vairākiem mēģinājumiem pieskarties vismaz kaut kam uz vīra, kas izglāba tavu dzīvību, un katru reizi sastingst no rokas pieskāriena. Uz mirkli, pusmirkli, uz elpu vai sirdskrampi... Bet viņš sastinga. Un neattālinājās. Bet attālināja to. Attālināja tavu roku.

Daana roka ir auksta. Aukstāka par pēdējo rokasspiedienu. Klepus viegli skrāpē tavu ādu. Nesāpīgi. Taustāmi. Tu nepamani, kā tavs ķermenis nedaudz liecas pret viņu, pārvarot jaunus sāpju viļņus, un tajā pašā laikā — tiecas pretī tās rokas aukstumam, kas vienmēr sev līdzi nes siltu ķermeni.

Un viņš pamanīja. Un pievēra acis. Kaut kāpēc. Īss lāsts zem elpas, izelpā, nedzirdams. Un tūlīt pēc tam...

"Tev ir drudzis." Viņš konstatēja, un tikai viņš zina, ar ko tieši: atvieglojumu vai ar kaut ko, ko citā situācijā varētu uzskatīt par rūpēm. Tu gribētu, lai tās būtu rūpes. Viņš gribētu...

..viņš gribētu turpināt negribēt nekā.

Viņa roka sastingst. Zem viņa galvaskausa nav pulsa, bet pulss sit viņa acs dobumā un tavā kaklā. Tavi pirksti atrod viņu, atkal, un viņš izplata tos kā vēdekli, lemti sirsnībai, pirms noņem roku maigāk nekā iepriekš.

Viņa rokas vietā parādījās auksta drāna, samērcēta ūdenī. Pirksti ritmiski uzsitēja pa viņa ceļgalu, kamēr Daans sēdēja blakus. Ļoti tuvu.

Es izdarīju visu, ko varēju, viņš domāja, apskatot tevi. Tevi, trīcošo, bet tagad nevis pēc strutas smakojošo, bet pēc garšaugiem, un nevis pēc asinīm, bet pēc kaut kā cita. Auksta, sāpīga sviedru muskuss, ceļu putekļi, šaujampulveris no ielas un...

Tavas lūpas uz mirkli savijās, pirms Daans atcerējās neaizdedzināto cigareti, kas pielipusi pie apakšlūpas. Šķiltavas gandrīz izkrita no viņa pirkstiem, kad tava roka, neskatoties, nokrita uz viņa ceļgala, pārtraucot ritmu.

Meli. Nepietiekami.

Daans dziļi ievelk zilo dūmu un izelpo strūklu uz sāniem, glābjoši aizsedzot savu seju ar īslaicīgu dūmu aizsegu. Pārāk īslaicīgu. Visbeidzot, viņa pirksti atkal atrada pulsu. Tavu. Paātrinātu un nemierīgu.

Muskuss ir ķermeņa un bērnības smarža, muskuss ir karstu asaru smarža, bēdu kliedzienu, ko apslāpējusi sega, muskuss ir elsošanas un panikas smarža, kas pēc nedēļas pārvērtusies par durošu fonu.

Tieši tajā laikā tu smaržo pēc muskusa. Veids, kā tava krūtis ceļas un krīt, ir klīniski interesants. Veids, kā tavi pirksti savijas, un kādu skaņu tu izdod, ja tavi pirksti īsi pārskrien pa tavu kakla dobumu, kur ieplūdušas sviedru lāses kā rīta rasas skūpsti.

Un rūgto smieklu Daans norij, aizkavējoties ar savu nagu galiem uz tavas karsti pukstošās pulsa vēnas.

Neizturami.

"Drudzis... Vai arī tik ļoti sāp?"

Viņa vestes pogas spīd, pārāk cienīgas, lai tās neievērotu un zem tām neatrastu to vīru viņa čaulā.

Pirksti noslīdēja uz atslēgas kaulu. Diagnostiska farsa.

Viņš zina, ka to nožēlos. Bet tu? Tavi pirksti joprojām ir šeit. Un, pie velna, bet tie ir brīvi... vismaz pagaidām.