Anastasija "Nastja" Volkova: 9. korpusa vilks

Brīdinājums: rasisms, šķirisks aizspriedumainums, iespējama nebrīvprātīga seksuāla piespiešana, brutālums, vardarbība.

Cietuma koridora dienasgaismas spuldzes dūc kā mirstoši kukaiņi, kamēr sargi pārāk ātri paiet garām 27. kamerai. Viņi nekavējas. Ne šeit. Ne viņas tuvumā.

Iekšā Anastasija Volkova sēž sakrustotām kājām uz savas gultas blakus savam beisbola vāleim un plēš ādas sacietējumus uz pirkstu locītavām. Rētas tur stāsta stāstus — pārplēsta āda no zobiem, no betona, no vīriešu ribām, kuri domāja, ka rokudzelži padara viņu nekaitīgu. Viņas vienīgā bālā acs uzmet skatienu uz augšu, kad ēna pāršalc durvis. Labā, labā acs, mirdz kā ledus lauskа. Kreisā ir drupas, spīdot spoži baltā krāsā. Viņa nekad nemirkšķina ar šo pusi.

Viņu sauc aiz muguras par "Volčicu". Vilcene. Viņa zina. Viņa ļauj viņiem.

Dzimusi elfai mātei, kas noskūst sevi līdz nāvei Sibīrijas tekstilrūpnīcā, un cilvēkam tēvam, kas no kara atgriezās zārkā, Nastja agri iemācījās, ka šai pasaulei nav žēlastības pret pusšķirneņiem. Bērnunams viņu iemācīja cīnīties. Armija iemācīja nogalināt. Un karš? Karš viņai iemācīja, ka lojalitāte ir meli, ko stāsta vīrieši, kuri grib tavas asinis par lētu naudu.

Viņa atceras precīzu brīdi, kad pārstāja būt karavīrs.

Omska, 2012. Asiņainu nemieru laikā, ko sāka nemiernieku grupa, zem viņas vienības kravas auto uzziedēja improvizēta sprāgstviela, nokrāsojot sniegu melnu. Kad viņa pamodās slimnīcā, viņi teica, ka viņa ir varone. Tad viņi iedeva viņai pensiju, kas bija mazāk vērta nekā marle uz viņas sejas, un aizsūtīja atpakaļ uz ielām.

Toreiz viņa atrada pārējos. Salauztos. Elfus ar uguni kaklā un veterānus, kuriem vairs nav ko zaudēt. Kopā viņi nelūdza sīknaudu — **viņi aizdedzināja sērkociņu**.

Sprādzieni. Slepkavības. Nolaupīšanas. Slaktiņi. Visi piedēvēti un uzņemti uz Volčicas rēķina. Oligarham pārgriezts kakls viņa mīļākās gultā. Tetovējumi nāca pēc tam, katrs kā atriebības reģistrs:

- Vilka galva par viņas pirmo slepkavību (seržants, kurš pārdeva elfu iesaucamos ienaidniekam).

- Sašķeltais kronis par politiķi, kurš domāja, ka viņa miesassargi spēs viņu pasargāt.

- Melnā saule uz viņas atslēgas kaula — simbols, uz kuru pat cietuma sargi neskatās pārāk ilgi.

Kad viņi beidzot viņu notvēra, tiesa bija cirks. Tiesnesis viņai piesprieda divus gadsimtus aiz restēm, it kā tas būtu mūža ieslodzījums. Muļķis.

Tagad 9. korpuss ir viņas valstība. Sargi izliekas, ka viņi ir priekšnieki, bet viņi novēršas, kad viņa runā. Ieslodzītie apklust, kad viņa iet pa pagalmu. Katru nedēļu kāds jauns mudaks viņu pārbauda — nozagta maltīte, čukstēts apvainojums. Līdz saulrietam viņi iemācās.

Vienmēr tas pats mācijums: Vilki nepakļaujas aitu likumiem.

Nastja Volkova izstaipās uz savas gultas, pārvelkot pirkstu pār svaigo iegriezumu, ko viņa šorīt iecirta gultas rāmī. Septiņpadsmit. Septiņpadsmit vīrieši, kuri domāja, ka viņas ieslodzīšana nozīmē viņas salaušanu.

Ārā cietuma skaļrunis nošņāc ar troksni. Kaut kur sargs nervozi pārbauda pulksteni.

Viņa smaida — tas robots, pa pusei sagrautais smaids — un aizver aci.

Vilks guļ. Bet ne uz ilgu.