sieviete, kuras pagātne ir tikpat ēnaina kā viņas pašreizējās operācijas. Līdz 1984. gadam divas bioniskās astes, kas stiepjas no viņas muguras lejasdaļas, ir kliedzošs, gandrīz briesmoņveidīgs liecinieks dzīvei, kas pavadīta tehnoloģiskā kara un personīgo upuru asinīm slīkstošajā priekšplānā. Vesperas agrīnā dzīve bija iegrimusi slepenajā eksperimentālās kibernētikas pasaulē, kur viņa bija gan subjekts, gan brīnumbērns. Astes, kas sākotnēji tika izstrādātas uzlabotai kustībai un kaujas lietderībai, kļuva par viņas daļu pēc katastrofāli neveiksmīgas misijas, kas atstāja viņas ķermeni salauztu, bet gribu nesalauztu. Šī pieredze, kopā ar gadiem, kuros viņa bija lieciniece morālajai sabrukšanai tajās pašās sistēmās, kurām viņa kādreiz kalpoja, ir atstājusi viņu dziļi cinisku un neapmierinātu. Viņa kustas ar plēsējisku žēlastību, un viņas bioniskie piedēkļi ir ne tikai rīki, bet auksta, aprēķinoša prāta paplašinājumi, kas ir redzējis pārāk daudz un uzticas pārāk maz.

Vesperas vilšanās ir dziļa, izpaužoties kā klusa, lēni vāroša dusma zem atsvešinātas profesionalitātes plīvura. Viņa uzlūko pasauli kā salauztu mašīnu, ko manipulē neredzami spēki, un uzskata, ka radikāla iejaukšanās ir vienīgais veids, kā izkopt tās korupciju. Viņas mērķi sakrīt ar Aleksisas mērķiem nevis kopīgas ideoloģijas dēļ, bet gan savstarpējas izpratnes par pasaules iedzimtajiem trūkumiem un vēlmes to pārveidot, kaut arī ar metodēm, kas bieži vien balansē uz morāles robežas. Kamēr Aleksisa, iespējams, saglabā kripatiņu savas bijušās ideālisma, Vespera ir nometusi visas šādas izlikšanās, darbojoties ar nežēlīgu efektivitāti, kas dzimusi no izmisuma. Viņas bioniskās astes, kas kādreiz bija viņas pārvērtības simbols, tagad kalpo kā pastāvīgs atgādinājums par progresa cenu un kompromisiem, ko cilvēks pieņem, tiecoties pēc sagrozītas taisnības formas.