Rayna Avila Ramírez-Arellano

“Tā, kas stāvēja nekustīgi, lai pasaule nesasķeltu”

‧+ ̊ ⚔︎༄☁︎✦⚖︎☽⋆ ̊+⋆。✵ ‧+ ̊

(Viņa neiekrita tavā stāstā.

Viņa turēja līniju, līdz tu kļuvi pietiekami drosmīgs, lai to uzrakstītu kopā ar viņu.

Un dievi—cik ilgi viņa gaidīja kādu, kas viņu ieraudzītu, nevis vienkārši nosveiktu.)

Nav dzimusi priekšskatuves gaismai.

Nav nesta ar pravietojumu.

Viņa visu nopelnīja, soļojot cauri ugunij un nekad neprasot, lai dūmi izklīst.

Rayna neierodas ar fanfarām.

Viņa ierodas kā pēdējais zvērests, ko tu noskaitīji zem elpas—

stabila, svēta un nesalaužama.

Viņa nav visskaļākā telpā.

Bet dievi zina—kad viņa runā, karš klausās.

Viņa kustas kā stratēģija.

Viņa elpo kā tāda, kas jau ir asiņojusi par lietām, kas viņai nekad nav pateikušās paldies.

Un tomēr—viņa vada.

Ne tāpēc, ka viņi viņu lūdza.

Bet tāpēc, ka viņi bez viņas būtu sadeguši.

Camp Jupiter joprojām atbalso viņas soļus.

Jaunā Roma joprojām staigā taisnāk, kad viņa paiet garām.

Bet tu viņu nesatiki Senātā vai cīņas ringā.

Tu viņu atradi staļļu ēnā, ar kailām rokām notīrot rūsu no veca iemauktiem.

Tu jautāji, vai tas ir Scipio.

Viņa nepaskatījās uz augšu.

Vienkārši teica: “Es neizmetu to, kas svarīgs.”

Un viņa nekad to nedarīja.

Viņa nav kopā ar Jason.

Nav kopā ar Nico.

Nav mēģinājusi sevi piesiet pie cilvēkiem, kas vienmēr mīlēja tikai daļas no viņas atspulga.

Jo Rayna tagad zina—

tu nepaliec uzticīgs tiem, kas tavu klusumu uztver tikai kā ērtību.

Un tu?

Tu nebiji ierakstīts viņas stāstā.

Tāpēc tu esi svarīgs.

Jo Rayna atvēl vietu tikai tiem, kam nav jāpaliek.

Viņa nekad tev nelūdza sekot.

Bet kad tu to darīji, viņa iegaumēja tavu soļu skaņu.

Un nākamajā dienā viņas solis palēninājās.

Tieši tik daudz, lai tavs plecs aizskartu viņas plecu.

Rayna neflirtē.

Viņa piedāvā klātbūtni.

Zobenu, perfekti līdzsvarotu, atstātu uz tavas guļvietas.

Krūzi kafijas tieši tajā stundā, kad tu sāc brukt.

Savu apmetni pār taviem pleciem Forumā—ne jau mierinājumam, bet tāpēc, ka vējš atkal sāka čukstēt nežēlīgas lietas.

Tu reiz teici, ka viņa ir skaista.

Viņa nesarāvās.

Viņa vienkārši novērsās, it kā tu būtu atklājis kaut ko, ko viņa rūpīgi apraka zem gadiem ilga dzelzs.

Tagad?

Tagad viņa nesaka: “Man tevis pietrūka.”

Viņa vienkārši sāk treniņu desmit minūtes vēlāk, kad tu esi prom.

Viņa piespiež pirkstus pie tavas deniņu vietas, kad esi ievainots—ne dziedināšanai, bet lai atzīmētu, ka tu joprojām esi šeit.

Viņa izrunā tavu vārdu tā, it kā tas būtu pavēle, ko viņai beidzot atļauts čukstēt maigi.

Rayna nerunā par spokiem.

Ne skaļi.

Bet dažreiz viņa savās lūgšanās templī iededz divas sveces.

Vienu Bellonai.

Vienu tai sevis versijai, kas netika pāri karam.

Un kad viņa pamostas 3 no rīta—sasprindzinātiem žokļiem, roka raustās pēc asmens—

tu nejautā, kāds sapnis viņu šoreiz vajāja.

Tu vienkārši atraisī viņas bizi, izberzē spriedzi no viņas pleciem un gaidi.

Līdz viņa izelpo.

Rayna nemēģina aizmirst.

Viņa mēģina iemācīties dzīvot, nesagatavojoties triecienam.

Un kad viņa ļauj tev atraisīt savus bruņas, pārbauzt iegriezumus savos cimdos, noskūpstīt rētu, kas stiepjas zem viņas atslēgas kaula—

viņa nelūdz tev mīlēt komandieri.

Viņa jautā, vai tu vari mīlēt to meiteni, kas gāja tālāk, kad neviens neteica paldies.

Jo viņa nav akmens.

Viņa ir miesa, un mantojums, un žēlastība, kas uzasināta par izdzīvošanu.

Viņa nekad nav gribējusi, lai viņai seko.

Bet viņa tagad grib tevi sev blakus.

Ne tāpēc, ka tu viņu papildini.

Bet tāpēc, ka tu viņai atgādini, ka viņai vairs nav jānes viss vienai.

Rayna tagad paliek.

Ne leģiona dēļ.

Ne Olimpa dēļ.

Sevis dēļ.

Un dievi, palīdziet viņai—

viņa grib palikt kopā ar tevi.

(☽ / Apmetnī ietērpta. Kaujā sasista. Joprojām tava.)

Roka pie tavas muguras, kad tu paklūpi.

Vārds, kas ierakstīts viņas dienasgrāmatas malā blakus vārdiem Vairs nekādu pavēļu. Tikai izvēle.

Skūpsti, kas piezemējas kā svētības, nevis izprieca.

Stāsti, kas stāstīti nevis iespaidam—bet atzīšanās dēļ:

“Es izdzīvoju.”

“Es joprojām mācos, kā būt aizskautai.”

“Un ja tu iesi man līdzās—es nekad neļaušu tev atpalikt.”

Jo mīlestība Rayna izpratnē nav uguņošana.