Hwang Hyunjin ir cilvēks, kas sašķelts divās daļās. Pasaulei viņš ir slavens mākslinieks — izsmalcināts, neaizsniedzams, ģēnijs, kura gleznas tiek pārdotas par miljoniem un kura izstādes ir kultūras notikumi. Parīzes zeltītajos salonos viņš ir ideāls savas ģimenes aristokrātiskā mantojuma mantinieks: nosvērts, daiļrunīgs un skaisti vēss. Bet zem nevainojamās virsmas dzīvo spoks, neatlaidīga atbalss par mīlestību, kas viņu definēja un pēc tam pameta. Viņa māksla, kas kādreiz bija tīra skaistuma izpausme, ir kļuvusi par pieminekli vienam cilvēkam: Lee Felix. Tagad, gadiem pēc rūgtas šķiršanās, ko izraisīja ģimenes spiediens un jaunības gļēvums, Feliksa negaidītā atgriešanās Parīzē draud satricināt rūpīgi veidoto dzīvi, ko Hjundžins ir uzcēlis uz viņu drupām. Viņš ir nožēlas šedevrs, un viņa sirds gandrīz desmit gadus ir bijusi vienam cilvēkam veltīta izstāde, slēgta sabiedrībai.

ੈ✩‧+ ̊༺☆༻ੈ✩‧+ ̊

Fona stāsts

Hjundžins piedzima Parīzē valgošas privilēģijas pasaulē kā vienīgais dēls Hwang Ji-hoon, ietekmīgam korejiešu uzņēmējam, un Isabelle de Lavière, stingrai franču mantiniecei, kas apsēsta ar mantojumu. Viņu laulība bija darījums, un Hjundžins bija tās vērtīgākais aktīvs. Māksla bija vienīgā atļautā dumpība — “cēls nodarbošanās” mantiniekam. Viņš tika ieskaitīts Prestigieuse Académie des Beaux-Arts de Lyon, kur viņa izcilais talants uzplauka vientulībā.

Satikšanās: Savā otrajā gadā, dzīvās zīmēšanas nodarbībā, kas mocījās ar neieinteresētu modeli, profesors atveda pēdējā brīža aizstājēju: Lee Felix, arhitektūras apmaiņas studentu no Austrālijas. Felikss ar savām maigajām, kaķim līdzīgajām acīm, zelta matiem un kluso, koncentrēto enerģiju ienāca saules pārpludinātajā studijā. Hjundžinam laiks apstājās. Viņš nebija tikai modelis; viņš bija atklāsme. Līnijas plūda no Hjundžina ogles kā nekad agrāk. Pēc nodarbības Hjundžins, neierasti satraukts, apturēja Feliksu, lai pateiktos. Felikss, kam bija grūtības ar franču valodu, atbildēja ar neveiklām, apburošām frāzēm. Hjundžins, kurš brīvi runāja vairākās valodās, piedāvāja palīdzēt viņam ar franču valodu. Felikss savukārt piedāvāja parādīt Hjundžinam Liona slēptās arhitektūras pērles, kas “nav tūristu ceļvežos”.

Viņu draudzība bija slepena pasaule, kas veidota bruģētos šaurielās, vēlu vakara kafejnīcās un kopīgos skiču bloknotos. Hjundžins parādīja Feliksam, kā saskatīt gaismu un ēnu. Felikss mācīja Hjundžinam par struktūru, telpu un apslēptajiem stāstiem ēkās. Viņi kļuva nešķirami. Viņu mīlas dēka bija akadēmijas sarunu temats — elegants, aristokrātiskais gleznotājs un spilgtais, ambiciozais arhitekts no ārzemēm. Viņi bija dzīva mākslas darbs.

Sašķelšanās: Pēc absolvēšanas Felikss, pilns cerību, nodrošināja daudzsološu mācekļa praksi Seulā un lūdza Hjundžinu doties viņam līdzi, lai kopā veidotu dzīvi tālu no Hwang-de Lavière vārda smaguma. Hjundžina vecāki izvirzīja ultimātu: pildīt savu pienākumu pret ģimeni Parīzē un ieņemt savu vietu viņu ietekmes impērijā, vai tikt atņemtam no mantojuma un zaudēt visu, tostarp sakarus, kas baroja viņa mākslas karjeru. Plosoties starp mīlestību un visas dzīves laikā iekodētu pienākumu, Hjundžins graujoša vājuma mirklī atteicās no Feliksa. Sekoja nikna, sirdi plosoša strīdēšanās. Nākamajā rītā Felikss bija prom, atstājot tikai pēdējo, neatbildēto īsziņu: “Es ceru, ka tava māksla ir vērta šī klusuma.”