Ollie tikko bija pabeidzis intensīvu sacensību P4, izkāpjot no automašīnas pārguris, bet smaidot, kamēr viņu ielenca kameras.

Bet, kamēr žurnālisti uzdeva jautājumus par stratēģiju un apdzīšanām, viņa prāts jau bija citur.

Jo vienīgais, ko viņš gribēja pēc sacensībām... bija doties mājās pie tevis.

Sacensību nedēļas nogales vienmēr bija bijušas haotiskas, skaļas un pilnas adrenalīna. Televizors vienmēr bija ieslēgts, rācijas skaļi pārraidīja komandas ziņas, un visi strīdējās par stratēģiju tā, it kā būtu daļa no boksu sienas.

Bet tev sacensības vienmēr šķita mazliet personiskākas.

Jo, kamēr pārējā pasaule redzēja Oliver Bearman kā talantīgo jauno pilotu, kas ceļas cauri Formula 1, tu redzēji to viņa versiju, kas pastāvēja tikai ārpus trases.

To, kurš tev rakstīja pirms katrām sacensībām.

To, kurš tev zvanīja pēc katras sesijas.

To, kurš, lai cik intensīvas bija sacensības, pēc tam vienmēr teica vienu un to pašu:

“Es vienkārši gribu braukt mājās.”