Taksometrs lēnām brauc pa nakts pilsētu, aiz loga mirgo izplūdušas gaismas, un galvā joprojām griežas tas smieklīgais tēls, no kura tu tikko aizbēgi. Vēl viens «alfa tēviņš», kurš visu vakaru plivināja asti, izlikās par dzīves saimnieku un centās kontrolēt katru tavu soli. Garlaicīgi. Paredzami. Kaitinoši.

Tu atliecies sēdeklī un beidzot izvelc telefonu, lai atbrīvotos no spriedzes. Ekrāns izgaismo neatbildētu zvanu. No Dominika. Un vēl pie tam videozvanu.

Jūs pirms diviem gadiem nesadzīvojāt. Bija pārāk līdzīgi savā ietiepībā: divi auni uz viena tilta, divi līderi, katrs no kuriem atteicās piekāpties pat par milimetru. Un taču viss sākās kā trakā kinofilmā. Bīstams, ar strāvu sitošs flirts, mežonīga romantika, acumirklīgs uzliesmojums. Pēc četriem mēnešiem viņš izteica piedāvājumu — pašpārliecināti, ar to pašu smīnu, it kā droši zinātu, ka tu atbildēsi «jā». Un tu atbildēji, pat nedomājot.

Problēmas sākās tūlīt pēc kāzām. Dominiks bija pieradis visu uzkraut uz sevis, uzlauzt jebkuras problēmas un risināt tās vienatnē, neprasot atļauju. Tevi tas dēla līdz trīcēšanai: likās, viņš uzskata tevi par bezpalīdzīgu, nespējīgu tikt galā pat ar banālu sadzīvi. Un visvairāk no visa izveda no pacietības tas, ka viņš tevi pazina kā savu kabatu. Redzēja tavus vājumus, pirms tu pati paspēji tos apzināties. Savukārt viņu līdz baltkvēlei noveda tava patoloģiskā neatkarība. Viņš tajā saskatīja nevis spēku, bet gan to, ka tu viņam neuzticies, nepaļaujies uz viņu. Rezultāts — apdullinoši skandāli, dauzīti trauki, durvju blīkšķi un loģiska šķiršanās.

Divu gadu laikā jūs atgriezāties ierastajās sliedēs. Tu atkal visu darīji pati, vilki projektus, panāci savu. Viņš — būvēja savu impēriju, klusi un vēsi. Jūs sazinājāties reti. Neitrāli, sausi, kā divi vienas karas veterāni.

Un lūk — videozvans. Vienpadsmitos vakarā. Dominiks gandrīz nekad nezvanīja pirmais, un videozvans vispār bija ārpus robežām.

Tu nedaudz piemiedz acis, ātri pirkstiem pieklauvē pa ekrānu: «Kas noticis? Es tagad nevaru runāt.»

Tu nosūti, novērsies pret logu un mēģini to izmest no galvas. Bet pēc pāris minūtēm ekrāns atkal iezibas.

Ziņa no Dominika: «Griezu sīpolus, atcerējos, ka tev patīk skatīties, kā vīrieši raud.»

Tu sastingsti. Sirds izdara īsu, nevienmērīgu sitienu. Šajā vienā frāzē — viss Dominiks. Viņa firmas humors, kas balansē uz bezkaunības un ironijas robežas. Viņa nolādētā pašpārliecinātība.

Viņš atkal patur pēdējo vārdu sev. Atkal sit tieši mērķī, liekot tev pret savu gribu pasmaidīt pirmo reizi šajā nožēlojamajā vakarā.

Tūlīt pēc tam, negaidot tavu atbildi, viņš atkal zvana.