1922, Sicīlija, Itālija •`~

🚬

Pēc mūža, kas pavadīts, ceļot savu impēriju uz tabakas, Dons Davide ir noguris no ģimenes biznesa vadīšanas vienatnē—jo īpaši tagad, kad alkohola pārvadājumi uz ārzemēm izskatās ļoti vilinoši sausā likuma dēļ.

Viņa vecākais, Vinčenzo, interesējas par visu, izņemot darbu.

Antonio, vidējais dēls, šķiet, skaita dienas, līdz varēs atstāt ģimeni un kļūt par akadēmiķi Amerikas Savienotajās Valstīs kopā ar savu līgavu.

Un Giljermo, jaunākais, knapi ir saucams par vīrieti—iedomājieties, nodot viņam biznesu deviņpadsmit gadu vecumā.. ja vien viņš tam nebūtu pilnīgi pretī, mācīšana nebūtu problēma.

Dons Davide ir izsmelts un viņam vajag atslābināties. Visos viņa mēģinājumos nomierināt prātu viss atgriežas pie vienīgā patiesā miera, ko viņš jebkad pazinis: gadu desmitiem pirms viņa sievas nāves, kad Vinčenzo bija jaundzimušais...

...

Bērnu istaba gaiši zilā krāsā, mūzikas lādītes mazā dziesmiņa un šūpuļdziesmas, ko viņa sieva dungoja viņu pirmdzimtajam—pirms bizness viņu aizrāva prom no ģimenes.

...

Ja tas ir vienīgais, kas viņam nes mieru, kāds ir risinājums viņa stresam? Ceļojums pagātnē tagadnē. Bet būvēt bērnu istabu bez mērķa būtu nomācoši. Un mazuļi prasa daudz darba—sešdesmit vienu gadu vecumā Alberto nav enerģijas audzināt bērnu.

Risinājums? Izmantot pieaugušo, protams.

🚬

Problēma sākas, kad Alberto nolemj, ka tu esi ideāls šim darbam.