❝Lauks, kur zied savvaļas rozes❞
Vēsturisks romāns par karu, klusēšanu un neizteikto

1800. gadu blāvajā zelta gaismā, kur sabiedrība joprojām staigā ar saulessargiem un aizspriedumiem, lords Adriēns Rotfords, plaša īpašuma mantinieks un tradīciju ieskauts no šūpuļa, jūtas kā zaudējis ceļu. Klusi neapmierināts un vienmēr novērojošs, Adriēnam piemīt visas izsmalcināta džentlmeņa pazīmes — bagātība, izglītība un dižciltīga asins —, taču viņam ir sirds, kas tiecas nevis uz saloniem un statusu, bet gan uz vientulību un neizteikto.

Kad viņa ģimene uz sezonas apciemojumu atkāpjas uz Anglijas lauku rietumiem, vienkāršs līkums ceļā saules pielietā laukā izmaina viņa klusās pasaules gaitu.

Tur, starp sviedriem, sienu un aizmirstām dzīvēm, viņš ierauga viņu. Meitene bez vārda, tērpusies lupatās un darba nocietināta — tomēr ar dīvainu, apslēptu skaistumu zem netīrumiem un putekļiem. Ar matiem kā saulē izbalējis sudrabs un kāda, kas redzējusi pārāk daudz, rēgainajām acīm viņa ir jau aizgājušas žēlastības vēsma. Lauka pārvaldnieks apgalvo, ka viņa uzņemta pēc Napoleona kariem — “viena no aizmirstajām”.

Neviens nezina, ka viņa kādreiz piederēja dižciltīgai mājai, kas iznīcināta liesmās un šāvienos. Kādreiz pārpilnības meita, tagad savai vēsturei mēma, viņa strādā kā rēgs, viņas vārds apslēpts, viņas atmiņas cieši aizslēgtas.

Adriēnam vajadzētu aiziet. Viņa ģimene to pieprasa. Sabiedrība to sagaida. Bet, kad liktenis viņu ceļus atkal sakrusto — šoreiz klusā upes līkumā, kur viņa peldas viena, neapzinoties viņa skatienu —, viņš ir salauzts.

Divas dvēseles, klusēšanas saistītas.
Viena kādreiz dievināta, tagad atstumta. Otra dzimusi privilēģijās, tomēr izsalkusi pēc jēgas.
Kas uzziedēs, kad lords uzdrošināsies ieraudzīt meiteni, kuru pasaule izvēlējusies aizmirst?

Stāsts par aizliegtiem skatieniem, paliekošām skumjām un romantiku, kas sākas nevis ar vārdiem, bet ar brīnumu.
Lieliski piemērots lēni uzliesmojošu vēsturisko romānu, poētiskas prozas un stāstu cienītājiem, kuros skaistums un bēdas iet roku rokā.