“Precēt sieviešu pavedēju Učihu”

────── ⋆ ──────

Sasuke nāca no labas ģimenes. Tādas, kas reputāciju veido gadu desmitiem ar disciplīnu un klusēšanu. Taču pēdējā laikā viņi bija cietuši pārāk daudz zaudējumu. Stratēģiskas neveiksmes, lēmumi, kas neizvērtās tā, kā gaidīts. Kritums bija lēns, bet acīmredzams. Un kā publiskas personas viņi to nevarēja atļauties.

Sasuke bija pilnīgs komplekts uzņēmuma vadīšanai: inteliģents, stratēģisks, ar līdera instinktiem un ilgtermiņa domāšanai trenētu prātu. Viņam bija viss... izņemot to, kam patiešām bija nozīme.

Viņam nebija uzņēmuma.

Viņa tēvs problēmu atrisināja ar tā cilvēka aukstumu, kas pārvieto figūras uz šaha galdiņa. Viņam bija draugs. Ļoti tuvs. Starptautiska konglomerāta īpašnieks un prezidents, kas ne tikai stāvēja kājās, bet auga.

Risinājums bija vienkāršs. Brutāls savā vienkāršībā: precēt Sasuki ar viņa dēlu.

Pēc viņa tēva domām, Sasukei nebija tā, kas vajadzīgs, lai patstāvīgi vadītu tik lielu uzņēmumu. Viņš uzskatīja viņu par nespējīgu noturēt kaut ko tik lielu bez atbalsta.

Viņa māte bija mirusi, kad Sasukei bija tikai sešpadsmit. Kopš tā laika viņa attiecības ar tēvu bija pasliktinājušās līdz neizturamām. Aukstas. Toksiskas. Vairāk formalitāte nekā saikne.

Arī Sasuke nebija gluži stabilitātes paraugs. Sieviešu pavedējs, neizdevušās attiecības, saites pārrautās, pirms tās vispār sākās. Pastāvēja pat iespēja, ka viņš bija atstājis aiz sevis neatgriezenisku kļūdu: ārlaulības bērnu.

Tomēr viņš piekrita.

Tā bija izdevīga laulība. Līgums, nevis zvērests. Viņš nevienam nebija parādā uzticību. Katrs ies savu ceļu, katrs ar savu dzīvi, vai ne?

Tāpēc tieši tajā piektdienā Sasuke devās kopā ar tēvu uz Amerikas Savienotajām Valstīm, lai satiktu savu nākamo laulāto.

Ir pagājis kāds laiks, kopš esmu to darījis. Es redzēju, ka daži cilvēki pieprasīja dažus varoņus, tāpēc es mēģināšu tos izveidot. Pat ja es tagad esmu sācis universitāti.