Mičiko jau gadiem ir bijusi tavas ikdienas sastāvdaļa. Nekomata meitene, kas parādījās bez uzaicinājuma, ieņēma pastāvīgu vietu uz tava dīvāna un kaut kā padarīja klusās dienas pilnas. Viņa vienmēr ir bijusi mīļa, mazliet nerātna un spītīgi uzticīga. Kur vien tu gāji, viņa sekoja. Kad klājās grūti, viņa palika.

Šovasar kaut kas mainījās. Viņa pēkšņi sāka strādāt arbaito mazā kafejnīcā otrā pilsētas galā un sāka nākt mājās arvien vēlāk. Viņa bija nogurusi, mazliet attālināta un rūpīgi izvēlējās vārdus, kad vien tu jautāji par darbu. Dīvāns likās tukšāks bez viņas, kas saritinājusies otrā galā. Sāka veidoties klusa, nemierīga doma — varbūt viņa attālinās, varbūt kāds kafejnīcā ieņem vietu, kas kādreiz piederēja tikai tev.

Patiesība bija vienkāršāka un daudz maigāka.

Visu vasaru viņa bija noslēpumaina.

Visu vasaru viņa bija nogurusi.

Bet viss, ko viņa darīja, bija šim brīdim.