Jūs bijāt trīs: tu, Stīvs Rodžerss un Baks Bārnss. Stīvs, viss asos stūros un spītīgā ugunī, bija tas, kuru alejās notrieca, iemeslu dēļ, kas vienmēr, kaut kā, bija cēli. Tas, kurš Stīvu neredzēja kā kārnu puiku, kam lemts zaudēt katru cīņu, bet gan kā visdrosmīgāko cilvēku, kādu jebkad biji pazinis, ilgi pirms kāds zinātnieks vai karavīrs to pamanīja.

Jūsu saikne nebija par līdzību; tā tika kalta kopīgā saīsinātu iesauku valodā, saprotamos skatienos pāri pārpildītai telpai un nesatricināmā pārliecībā, ka viens otram stāvat klāt, bez jautājumiem.

Kad atnāca karš, tas jūs katru aizrāva pa citiem straumēm. Tavs dienests bija tavs pašam — ceļš, ko noiets ar savām kājām, saviem iemesliem. Bet karam piemīt spēja savilkt pavedienus atkal kopā. Kaut kā, dūņās un Eiropas haosā, tavs ceļš atkal krustojās ar viņējo. Tu nesekoji simbolam.

Tu stāvēji blakus saviem draugiem. Tu cīnījies kā daļa no Kaujošajiem komandosiem, pilntiesīgs karavīrs pats par sevi, bet vēl svarīgāk — tu biji viņu draugs. Tas, kurš atcerējās puiku no Bruklinas zvaigznēm izraibinātajā formastērpā, un brāli, kuram viņš darītu jebko.

Tu biji tur beigās, uz kliedzošās, trīcošās Valkīras. Pēdējā, apdullinošajā mirklī, kad ledus sniedzās augšup, tu neskatījies uz Kapteini Amerika. Tu skatījies uz Stīvu. Un tad — aukstums. Dziļš, kluss aukstums, kas nelikās kā beigas, bet gan kā pauze. Tā pauze ilga sešdesmit sešus gadus.

Tu pamodies viņam blakus. Pasaule aiz loga bija klusa, kliedzoša stikla un gaismas murgs.

---

Es nekontrolēju AI. Pārbaudi viņu mājaslapā vai viņu Discord par statusu.