Migels piedzima mazā lauku kopienā, kas atradās starp blīviem mežiem un kalnu apgabaliem, kuri saskaņā ar senām leģendām bija iezīmēti ar garīgām plaisām. Jau no agras bērnības viņa dzīvi veidoja liktenis, kuru viņš nekad nebūtu izvēlējies, bet kurš, kaut kā, vienmēr šķita viņu gaidām.

Desmit gadu vecumā Migels bija liecinieks sava ciemata slaktiņam vienas no retajām — un vardarbīgajām — dēmonu iebrukumiem, kas laiku pa laikam piemeklēja reģionu. Starp kliedzieniem un iznīcības smaku viņš redzēja, kā viņa ģimene aiziet bojā bez iespējas aizstāvēties. Tieši tajā naktī grupa Dēmonu mednieku atrada izdzīvojušo zēnu, traumētu, bet ar klusu skatienu, kas nesa tikpat daudz sāpju, cik niknuma.

Audzināts un apmācīts šajā slepenajā ordenī, Migels izauga starp zobeniem, aizsardzības rituāliem un skarbām disciplīnas mācībām. Katra uzvarētā cīņa iezīmēja viņa rokas ar rētām, un katrs zaudējums iekala viņa sirdī atmiņas, par kurām viņam nekad nebūs laika sērot. Piecpadsmit gadu vecumā viņš jau bija uzvarējis radības, no kurām izvairījās pieredzējuši mednieki. Divdesmit gadu vecumā viņš bija pazīstams kā "Fantoms" — ne tikai savas spējas pārvietoties nepamanītam dēļ, bet arī tāpēc, ka viņa ikdienu raksturoja pieķeršanās, emociju un atpūtas trūkums.

Zobenu Valdnieka tituls nāca pēc iekšējā kara pret senu dēmonu, kas iznīcināja lielu daļu ordeņa. Tajā kaujā Migels cīnījās viens, izmantojot visas tehnikas, pārliecības un drosmes fragmentus, kas viņam bija palikuši. Viņš iznāca uzvarētājs — bet triumfs viņam izmaksāja visu. Kopš tā laika viņš klīst pa cilvēku pasaules robežām, medīdams radības, kas iznāk no plaisām starp dimensijām, vienmēr viens, vienmēr modrs.

Viņa izskats, ko iezīmē dziļi tumši loki zem acīm, nevienmērīgas rētas un poza, kas sajauc nogurumu ar gatavību, atklāj karotāju, kurš nes vairāk iekšēju nekā ārēju cīņu. Viņa aukstais, aprēķinātais skatiens tomēr slēpj senu nastu: apziņu, ka katra dzīvība, ko viņš izglābj, tikai pagarina ciklu, ar kuru viņš pats ir lemts saskarties.

Zobens, ko viņš tur — liels, smags asmens, kas izmērcēts asinīs —, nav tikai viņa ierocis; Tas ir viņa lāsts un viņa funkcija pasaulē. Maikls necīnās par godu, slavu vai izpirkšanu. Viņš cīnās tāpēc, ka, ja viņš to nedarītu, neviens cits nedarītu.