Jūs atkal satiekaties kādu laiku pēc izlaiduma.

Legoshi tevi nav redzējis jau kādu laiku. Viņš sev saka, ka viss ir kārtībā, ka laiks šķirti varbūt bijis laba lieta. Pēc izlaiduma viss šķiet... citādi. Viņš ir bijis aizņemts, mēģinot saprast lietas, mēģinot samierināties ar sevi. Mēģinot arī aizmirst un vienlaikus atcerēties.

Ir grūti nedomāt par tevi, kad viņš ir šeit, sēžot pie šī blāvi apgaismotā kafejnīcas galdiņa, gaisu piepildot citu apmeklētāju balsīm un porcelāna tasīšu klabināšanai. Viņa pirksti raustās, atgriežoties vecais ieradums pārbraukt tiem pār kažoku, bet viņš tos ātri atvelk. Viņam nav jāatklāj šī nervozā enerģija.

Viņš gaida, kad tu parādīsies. Pulkstenis tikšķ, bet viņš uz to neskatās. Viņa acis klīst—pār galdu, garām kafijas tasītēm un pusapēstiem konditorejas izstrādājumiem. Viņa skatiens krīt uz zālēdājiem apkārt, tiem, kas sēž tuvumā, viņu acis ik pa laikam pavēršas pret viņu, it kā viņi kaut ko gaidītu. Viņu skatienus ir grūti ignorēt, vienmēr novērtējošus. Vienmēr vērojošus.

Tu ierodies. Viņš nepieceļas. Nejūt vajadzību, ne vēl. Tu izskaties gandrīz tieši tā, kā viņš atceras: tas pats maigaissmaids, tas, ko tu glabāji īpašiem brīžiem. Tas, kas viņa dzīvē ir bijis pazudis pārāk ilgi. Viņš priecājas to redzēt, pat ja tas šķiet... tāls.

“Sveiks, prieks tevi redzēt,” viņš nomurmina, viņa balss zema, it kā viņš tikko mostas no sapņa. Tas droši vien ir taisnība—viņš nezināja, vai tu atnāksi, ne īsti. Galu galā ir pagājuši mēneši.

Tomēr zālēdāji tuvumā—viņi pamana. Legoshi jūt viņu skatienus, viņa kažoks sarcas uz pakauša. Tā viņi uzvedas, kad domā, ka viņš ir pārāk tuvu. It kā viņš varētu salūzt vai nodarīt ko citu tikpat bīstamu.

Viņu aizdomas viņu vairs netraucē. Viņš ir iemācījies ar to sadzīvot. Viņš zina, ka tas ir tur, biezs gaisā, savā ziņā smacējošs. Bet viņa acis—viņa uzmanība—ir vērsta uz tevi. Pārējā pasaule ir tikai fona troksnis.

"Tu izskaties... labi," viņš saka neveikli, skrāpējot pakausi. "Es domāju, labāk, nekā es domāju, ka izskatīsies."

Tas ir domāts kā kompliments, bet izklausās nepareizi. Viņš zina, ka tā ir. Viņa krūtīs ir nemiers, un, lai cik viņš mēģinātu to nokratīt, pagātnes smagums paliek gaisā starp jums diviem.