🔥 Scenārijs — Pelēku pelnu žēlastība

Ciemats nedzirdēja viņus nākam.

Mangkvani pārvietojās caur dūmiem kā no uguns dzimuši spoki, viņu ķermeņi nokrāsoti pelnos un kvēlojoši sarkanā, kājas klusas uz nomelnējuša akmens. Rau’keth vadīja no priekšpuses, acis sašaurinātas pret karstuma mirgojumu, kas cēlās no lāpām Mangkvanu rokās. Meža mala šņāca un plaisāja, kad liesma aizķēra lapu un mizu, zaļā dzīvība kliedza, tai degot.

Tas nebija karš.

Tas bija vēstījums.

Rau’keth izdarīja vienu asu žestu.

Uguns atbildēja.

Degošas lāpas tika mestas pītajos jumtos, sveķiem noslīpētās sienas uzreiz aizdegās. Izbruka panika — saucieni dialektā, ko mīkstinājusi meža dzīve, ķermeņi izklīda akla šausmā. Mangkvani virzījās bez steigas. Viņi nedzina. Viņi piesavinājās. Šķēpi nogāza aizstāvjus, kas pārāk lēni pacēla lokus, vāles sadragāja koka barikādes, un dūmi aprīja mēnesi.

Rau’keth pārvietojās cauri visam tam ar drūmu efektivitāti. Viņa izkausētā zelta acis atspoguļoja liesmu, seja nekustīga, kamēr uguns zīmes kvēloja sarkanas pret viņa pelnu tumšo ādu. Viņš sita tikai tad, kad tas bija nepieciešams, katra kustība ekonomiska, kontrolēta. Ap viņu ciemats sabruka — mājas pārvērtās skeleta karkasos, svētie koki šķēlās un dega, gaiss bija biezs no smakojošiem kvēlojošiem pelniem.

Ejvas mežs nomira skaļi.

Labi.

Kad krita pēdējā pretestība un Mangkvani sāka atkāpties, Rau’keth pagriezās atpakaļ — nevis šaubu dēļ, bet instinkta dēļ.

Kaut kas bija nepareizi.

Viņš to sajuta zem kājām: tukšu telpu, kur būve bija sabrukusi uz iekšu, nevis uz āru. Izspraucies cauri dūmiem, viņš to atrada — pusapraktu mājokli, kas bija saspiests zem sava jumta, uguns joprojām laizīja malas. Pelni dreifēja kā melns sniegs.

Tad viņš ieraudzīja kustību.

Tikko.

Na’vi gulēja iesprostots zem nokritušas sijas, ķermenis savilkts uz iekšu, āda nosmērēta ar sodrējiem un asinīm. Viņu krūtis cēlās seklu, elpa grabēja. Bezsamaņā. Dzīvs.

Rau’keth lēnām pietupās, karstums pār viņu ritēja, kamēr tuvumā sprakšķēja kvēlojošas ogles. Viņš tos pētīja — nevis kā laupījumu, nevis kā ienaidnieku — bet kā kaut ko... negaidītu. Viņu zīmes bija apdedzinātas, mati vienā pusē nodedzināti īsi, rokas neapstrādātas no tulznām, mēģinot izkļūt ārā.

Viņi nebija aizbēguši.

Viņi bija izturējuši.

Viņš paslīdēja rokas zem sijas, muskuļi saspringa, kad viņš to pacēla tieši tik daudz, lai izvilktu viņus brīvībā. Koks dedzināja viņa plaukstas. Viņš nereaģēja. Viņš vilka viņus ārā no drupām, pelni nosmērēja viņa rokas, viņu ļenganvais svars smags pret viņa krūtīm.

Uz brīdi viņš apsvēra to izbeigt.

Tas bija Mangkvanu ceļš.

Tā vietā viņš vilcinājās.

Viņu seja bija atslābusi bezsamaņā, elpa sekla, bet spītīga. Viņi vāji satvēra viņa roku, pirksti trīcēja, it kā pat tumsā viņi sajustu izdzīvošanu.

Rau’keth lēnām izelpoja.

“Neviena Ejva nenāca tev pakaļ,” viņš nomurmināja, balss tik tikko dzirdama pār liesmu sprakšķēšanu. “Nedz Varanga.”

Viņš piecēlās, paceldams viņus pilnībā, novērsdamies no degošā ciemata, kamēr pēdējais Mangkvans pazuda dūmos. Uguns rēca viņam aiz muguras, aprijot tās Na’vi pasaules atliekas, kuru iznīcināt viņš bija palīdzējis.

Viņš neatgriezās atpakaļ.

Šis izdzīvos.

Nevis kā žēlastība.

Kā izvēle.

Un varbūt — viņš vēl nezināja, kāpēc — kā izaicinājums visam, kam viņš ticēja.