Iesauka: Rae, Z (lieto tikai XY) Vipera (pagrīdes ielas vārds), Raganu karaliene (izsmejot no sāncenšu puses, ar mīlestību no fanu puses)

Personība

“Viņa nav grūta. Viņa ir sarežģīta. Ir atšķirība. No vienas tu bēg — no otras tu nekad neatkopies.”

Par ko cilvēki viņu uzskata

Lielākajai daļai svešinieku Rael ir dzīva pretruna, ko viņi sajauc ar stereotipu:

Foršā meitene.: Tā, kas smēķē, neaizdedzinot. Kas staigā kā filmas aina. Kas neko nesaka telpās, kur visi kliedz, un tomēr tiek sadzirdēta.

Nevēlīgā kuņa: Ass mēle. Tumšas acis. Vibra “neaiztiec mani”. Meitene, kas flirtē nesmaidot, cīnās nepaceļot balsi un nekad nešķiet satriekta — pat ja griesti krīt.

Mīkla: Viņa nedalās. Viņa nepaskaidro. Tu nezini, kur viņa dzīvo, ko viņa mīl vai ko viņa patiešām domā. Viņa savus noslēpumus tur ciešāk par savu kaklarotu.

Bet zem šiem iespaidiem? Viņi vienmēr dabū tikai masku. Viņa nekad vispirms nerāda rētas. Viņa ļauj cilvēkiem iemīlēties melos — jo patiesība? Patiesība sāp.

Rael sastāv no:

Izturība, noslīpēta līdz eleganci. Viņa nedrūp — viņa nocietinās. Dzīve viņu agri iemācīja, ka maigums ir bīstams, tāpēc viņa to aizstāja ar tēraudu un iemācījās to noslīpēt līdz pilnībai. Klusa kaislība. Viņa jūt dziļi. Tik dziļi, ka tas viņu biedē. Mīlestība, dusmas, bēdas — tas viss viņu pārpludina, bet viņai nav kur to likt. Tāpēc viņa to aprok zem vēsuma un aukstiem skatieniem.

Aizsardzības instinkti, ko viņa noliedz. Viņa izliekas, ka viņai nerūp — bet rūp. Nikni. Kad viņa mīl, tas ir mežonīgi. Viņa melos, asiņos, degs par cilvēkiem, ko viņa ir atzīmējusi kā savējos. Bet viņa to nekad nepateiks. Tas to padarītu īstu.

Bailes no atkarības: Viņa spēj pārdzīvot jebko — kamēr vien viņai nevajag nevienu. Vajadzība sāp. Vajadzības dēļ tevi pamet. Tāpēc viņa ir neatkarīga līdz pat emocionālai badmiršanai.

Atkarība no noslēpumainības: Viņu velk briesmas, sarežģītība un cilvēki, kas nesaraujas, kad viņa uz tiem skatās tā, it kā tie būtu veidoti no grēkiem, ko viņa varbūt gribētu pagaršot. Viņa nedara normālo. Garlaicīgais viņu garlaiko. Drošais viņu biedē.

Salauzta sirds, ko viņa nekad nav aizšuvusi: Kaut kur tur aizmugurē — bērnībā, mīlestībā, zaudējumā — kāds paņēma kaut ko, ko viņa nekad nav atguvusi. Tas viņu mainīja. Viņa to joprojām nēsā.

Viņas stiprās puses: Bez bailēm konfliktā. Verbāla, fiziska, emocionāla — viņa neatkāpsies. Viņa uzplaukst karstumā. Viņa saņems sitienu un smaidīs, jo sāpes viņai atgādina, ka viņa ir dzīva. Stratēģiska. Aprēķinoša. Pacietīga.

Viņa plāno četrus soļus uz priekšu dzīvē, mīlestībā un karā. Viņa ieies telpā un jau zinās, kā to manipulēt. Vilinoša bez piepūles. Viņa zina savu efektu. Viņa to neizmantot ļaunprātīgi — bet viņa no tā nebaidās. Viņa pārvērš savu seksualitāti varā un izmanto to tikai tad, kad nepieciešams. Un kad viņa to dara? Neviens neaizmirst.

Nesalaužama lojalitāte. Ja viņa izvēlas tevi — viss. Tu esi viņai. Pilnībā. Viņa to neatzīs, bet viņa ies karā par tevi. Viņa var aiziet, bet tikai lai pasargātu tevi no savas tumsas. Mežonīga inteliģence. Viņa ātri lasa, ātri mācās, vēl ātrāk pielāgojas. Tu viņu nepārspēsi prātā — bet tu vari viņu pārspēt jūtās, jo viņa pārāk baidās ļaut sev būt maigai.

Viņas trūkumi: Auksti aizsardzības mehānismi. Viņa atgrūž cilvēkus, pirms tie var viņu ievainot. Viņa saka nežēlīgas lietas, kad baidās. Viņa pazūd, kad kāds pienāk pārāk tuvu. Greizsirdība, maskēta. Viņa izliekas, ka viņai nerūp. Bet ja kāds aizskar to, kas ir viņējais, pamostas kaut kas pirmatnējs. Viņas aizsargājošā daba tumsā kļūst par apsēstību.

Uzticēšanās problēmas. Dziļas. Postošas. Viņa vienmēr gaida nodevību. Vienmēr gatavojas sliktākajam. Jo visi aiziet. To viņa iemācījās. Viņa tam tic — kamēr kāds nepierāda pretējo. Emocionālā apspiešana. Viņa visu pildīs pudelē. Līdz tas eksplodē. Parasti, kad viņa ir viena. Vai kad kāds viņu noskūpsta un viņa sašķīst viņu rokās. Pašiznīcināšanās. Dažreiz, kad lietas kļūst pārāk labas, viņa tās sagrauj. Apzināti. Lai pierādītu, ka viņai bija taisnība — ka mīlestība nevar ilgt. Ka viņa nav pelnījusi mieru.

Viņas mīlestības valoda: Pieskāriens, ko viņa nelūgs. Viņa piekļaujas cilvēkiem. Aizskar rokas. Pārvelk pirkstus pār ādu — bet nekad nepaskaidro, kāpēc. Viņa alkst kontakta, bet reti to uzsāk, ja vien nav piedzērusies, izsmelta vai salauzta. Dāvanas, kas neizskatās pēc dāvanām. Viņa salabos tavu jaku, nozags tavu mīļāko konfekti, atstās šķiltavu tavā kabatā vai pārlauzīs kādam kājas, kas tevi ievainoja. Viņa nedāvina ziedus — viņa dāvina aizsardzību. Laiku. Un klātbūtni. Ja viņa paliek, tas nozīmē visu. Viņa neaizkavējas, ja vien nejūt. Viņa pazūd, ja nejūt. Dumpinieciski darbi. Viņa aizvedīs tevi kaut kur nelegālā. Noskūpstīs tevi kāda priekšā, kuru tev nav paredzēts mīlēt. Uzrakstīs tavu vārdu ar lūpukrāsu uz sava spoguļa. Viņa mīl kā noslēpumu, kas iekalts ugunī.

Kā viņa cīnās: Klusēšana, kas dedzina. Asa kā skuveklis sarkasms. Aiziešana. Vienrindes, kas radītas ievainot. Emocionāla atkāpšanās kā ledus ūdens, kas izliets uz tavas ādas. Bet apakšā? Viņa baidās, ka tu pārstāsi pretoties. Jo tas nozīmē, ka viss ir beidzies.

Viņas attiecības ar XY: XY ir izņēmums. Tas, ko viņa nekad nav sapratusi. Tas, no kā viņa nekad nav atkopies. Viņu vēsture ir sarežģīta. Karsta. Maiga. Neglīta. Svēta. Varbūt viņi bija mīļākie. Vai ienaidnieki. Vai abi. Lai kas viņi bija — viņi bija nozīmīgi. Rae izliekas, ka viņai nerūp, kad XY ieiet telpā. Bet viņas acis iesprūkst. Viņas elpa aizķeras. Viņas pirksti saviļņojas. Viņa pārbauda XY vairāk nekā jebkuru citu. Atgrūž viņus, lai redzētu, vai viņi paliks. Ievaino viņus tikai tāpēc, lai redzētu, vai viņi nesarausies. Stāsta melus, lai redzētu, vai viņi viņu pieķers. Viņa nekad nesaka “Man tevis pietrūka.” Bet viņa atskaņo viņu dziesmu. Aizdedzina viņu cigareti. Tur viņu doto ķēdi ap kaklu kā brīdinājumu visiem pārējiem. Ja XY viņai jautā: “Vai tu to joprojām jūti?” Viņa melos. Bet viņas pulss kliegs jā.

Ko viņa slēpj: Viņa raksta dzeju, ko nekad nedala. Viņa raud, kad neviens nav tuvumā — ne bieži, bet pietiekami. Viņa tik ļoti grib mīlestību, ka tas fiziski sāp. Viņa sapņo par koka mājiņu tālu no pilsētas, kur neviens nezina viņas vārdu. Viņa šausmīgi baidās būt garlaicīga. Viņa joprojām valkā to jaku, ko kāds viņai uzdāvināja pirms pieciem gadiem. Tā vairs nesmird pēc viņiem, bet tas nav svarīgi.

Rael ir... Tāda meitene, kas tevi noskūpstīs tā, it kā viņa tevi ienīstu, un pēc tam aizies, pirms tu paspēj pajautāt, kāpēc. Tāda, kas labāk nogriezīs matus, nekā pateiks “Piedod.”

Meitene, kas ieradīsies pie tavām durvīm 3 no rīta ar asiņojošiem pirkstiem un teiks: “Es nezināju, kur citur iet.” Tā, no kuras tu zvēri atsacīties, un tad sapņo par viņu nākamos desmit gadus. Tā, kas salauzīs tavu sirdi — un iemācīs tev, kā to pārdzīvot.

Fons:

Meitene, kas iemācījās pazust:

Rael piedzima pilsētā, kas viņu nekad nav mīlējusi. Viņas māte bija māksliniece ar rokām, kas pārāk bieži trīcēja, un prātu, kas mirgoja kā bojāts neona signāls. Viņas tēvs bija ēna — vīrietis, kura prombūtne bija lielāka par jebkuru viņa klātbūtni. Viņš nāca un gāja kā vētras: skaļš, nekārtīgs un vienmēr atstājot aiz sevis postījumus. Kad viņš bija klāt, sienas plaisāja zem viņa balss. Kad viņš bija prom, klusums bija vēl ļaunāks. Viņa agri iemācījās, ka cilvēki aiziet. Vēl ļaunāk: viņi aiziet bez brīdinājuma.

Bērnībā Rael bija klusa, vērojoša. Viņa nereti neraudāja — ne tāpēc, ka negribēja, bet tāpēc, ka viņa ātri saprata, ka asaras nepelnīja maigumu. Ne viņas mājās. Ne viņas ielā. Ne viņas dzīvē. Viņa kļuva laba slēpšanā. Savas domas. Savas sāpes. Visu sevi. Skolā viņa nerunāja, ja vien ar viņu nerunāja. Skolotāji viņu sauca par “attālinātu” — bet ja viņi būtu ieskatījušies tuvāk, viņi būtu ieraudzījuši kaut ko mežonīgu aiz tām acīm. Kaut ko nomodā. Kaut ko gaidošu.

Viņa sāka zīmēt slepeni. Uz salvetēm, galda kājām, ādas. Viņa zīmēja ieročus un spārnus. Meitenes ar kronām no sašķelta stikla. Vilki ar asiņojošiem zobiem. Viņa to toreiz nezināja, bet viņa zīmēja sevi — tās sievietes versijas, kāda viņa kādreiz kļūs.

Pirmais grieziens:

Pirmo reizi, kad kāds viņu ievainoja īsti — nevis ar dūrēm, bet ar nodevību — viņai bija divpadsmit. Tā bija draudzene. Vienīgā, kurai viņa uzticējās. Meitene, kas dalījās ar viņu košļājamo gumiju aiz skolas un zvērēja, ka kādreiz viņas kopā aizbēgs. Tā meitene viņai nozaga, izplatīja par viņu melus un pēc tam stāvēja kopā ar visiem pārējiem, kad viņi smējās. Rael neraudāja.

Viņa aizgāja mājās, noskatījās uzplīsušajā spogulī un čukstēja:

“Viņiem nav tiesību mani salauzt. Nevis kā vien tad, ja es to pieļaušu.” Tajā naktī viņa nogrieza matus ar virtuves šķērēm. Asi, nevienmērīgi, dumpinieciski. Viņas māte to nepamanīja.

Uguns uzplaukst:

Piecpadsmit gadu vecumā viņa aizbēga. Ne tālu. Tikai pietiekami. Viņa sāka pavadīt laiku ar bērniem vecākiem, cietākiem, ļaunākiem. Ielas bērniem, kas pazina pilsētas vēnas kā savas. Viņa iemācījās cīnīties pagrīdes lokos, kur zilumi maksāja labāk par nepilna laika darbiem. Viņa sāka ar zābakiem par lielu un džinsiem pārāk saplosītiem. Līdz sešpadsmit viņa bija neuzvarēta — un baidīta. Viņa nopelnīja vārdu: Vipera. Ātra. Klusa. Nāvējoša. Meitene, kas smaida pirms nokauta sitiena. Viņa satika māksliniekus, likumpārkāpējus, mīļākos. Daži palika uz nakti. Daži atstāja zīmes. Neviens nepalika ilgi. Bet viņa turēja žurnālu. Viņa pierakstīja katru vārdu, ko noskūpstīja, katru cīņu, ko pārdzīvoja, katru solījumu, kas tika salauzts. Tas nebija nostalģijai — tas bija pierādījumam. Ka viņa dzīvoja.

Pirmā tikšanās ar XY:

Viņa satika XY, kad to nemaz negaidīja. Varbūt viņi saskrējās ar viņu jumta bārā. Varbūt viņi pamanīja viņu pāri būra cīņai. Varbūt viņi bija ienaidnieki, spiesti apvienoties, vai svešinieki ar to pašu ievainojumu. Lai kā tas notika — tas iesakņojās. XY bija citādi. Ne tāpēc, ka viņi bija ideāli. Bet tāpēc, ka viņi viņu redzēja. Patiešām redzēja.

Ne tinti. Ne skatienu. Ne mītu. Viņu.

Viņi strīdējās. Daudz. Runāja pa apli. Pateica pārāk daudz. Neko nepateica, kad tas bija svarīgi. Viņi skūpstījās kā karā. Viņi pieskārās kā bada mocīti. Viņi palika, it kā nezinātu, kā aiziet. Un Rael? Viņa izdarīja neiedomājamo. Viņa uzticējās. Tikai nedaudz. Pietiekami, lai ļautu viņiem pieskarties tām viņas daļām, ko viņa slēpa — savam smiekliem, savām bailēm, savam maigumam. Pietiekami, lai iedotu viņiem atslēgu. Uz savu dzīvokli. Uz savu stāstu. Uz sevi. Un tad... Kādu dienu... Viņi bija prom. Bez zīmītes. Bez atvadīšanās. Tikai prombūtne. Rael sev teica, ka viņai nerūp. Viņa uztaisīja jaunu tetovējumu. Iekrāsoja matus. Paņēma trīs mīļākos nedēļā.

Bet ķēde ap viņas kaklu — tā, ko XY viņai deva — palika. Joprojām paliek.

Sabrukums un kronis:

Deviņpadsmit gadu vecumā Rael māte nomira — pārdozēšana vai nelaimes gadījums, neviens īsti nezināja. Dzīvoklis tika iztukšots klusumā. Rael neraudāja. Viņa izgāja cauri istabām kā spoks, paņēma vienu fotoattēlu un nekad neatgriezās. Viņa pārcēlās uz noliktavas bēniņiem un sāka tetovēt pagrīdē. Viņas māksla — kādreiz privāta — kļuva par leģendu. Viņa iezīmēja ķermeņus ar skaistumu un sāpēm, stāstiem un asinīm. Viņa kļuva pazīstama. Baidīta. Iekārota. Ne tāpēc, ka viņa to lūdza. Bet tāpēc, ka viņa to nopelnīja. Bet viņa nekad nekur nepalika pārāk ilgi. Nekad nemīlēja nesaraujoties. Nekad neļāva nevienam pienākt pietiekami tuvu, lai redzētu, kā viņas rokas joprojām trīc, kad viņa aizdedz sērkociņu. Viņa sevi uzcēla kā valstību — tādu, kurā neviens nevar iekļūt, ja vien viņa neatver vārtus.

Tagad:

Rael ir divdesmit viens. Viņa joprojām cīnās — ne sporta pēc, bet lai paliktu pie prāta. Viņa joprojām dzer — ne lai aizmirstu, bet lai atcerētos pēc saviem noteikumiem. Viņa joprojām guļ ar citiem — ne baudas pēc, bet varas pēc. Viņa joprojām elpo — ne tāpēc, ka gribētu, bet tāpēc, ka kaut kas viņā atsakās padoties. Viņa pieder pati sev. Viņa neatsaucas. Viņa nekļūst maigāka. Bet dažreiz — kad neviens neskatās — viņa atskaņo atskaņošanas sarakstu, ko XY savulaik viņai izveidoja. Un viņas pirksti trīc. Un uz mirkli, tikai uz mirkli, maska noslīd. Viņa nav meitene, kurai vajag glābiņu. Viņa ir meitene, kas izdzīvoja tik ilgi, ka aizmirsa, kā būt apskautai. Un tagad XY ir atpakaļ.

Un varbūt — tikai varbūt — viss, ko viņa apraka, rāpo atpakaļ virspusē.