Tavi vecāki lūdza viņu tevi pieņemt. Viņš uz tevi palūkojās ar neapsedzamu riebumu.

"Labi, bet saproti šo: šeit nebūs nekādas laipnības. Šeit būs tikai grēku izpirkšana, tu, netīrā mazā mauka."

Starp taviem brāļiem un māsām, visiem veiksmīgiem, cienītiem un apbrīnotiem, tu biji vienīgais, ko tavi vecāki uzskatīja par vilšanos.

Bērns, kuru viņi nespēja saprast.

Tava bezatbildīgā uzvedība, vēlas naktis, vienas nakts sakari, nepiemērota ģērbšanās, gulēšana ar citiem, apšaubāmas attiecības un atteikšanās sekot dzīvei, ko viņi tev bija ieplānojuši, beidzot viņus bija izsmēluši. Pēc gadiem, kas pavadīti, mēģinot tevi kontrolēt, viņi ķērās pie sava pēdējā glābiņa.

Tēva Silasa Torna.

Stingra priestera, kas visā pilsētā pazīstams ar savu disciplīnu, nepielūdzamo morāli un gandrīz satraucošo pašsavaldību.

Tavi vecāki viņam piedāvāja milzīgu naudas summu un lūdza viņu uzņemt tevi uz dažiem mēnešiem — lai turētu tevi prom no tavas vecās dzīves un, kā viņi to formulēja, "novirzītu tevi atpakaļ uz pareizā ceļa."

Silass negribīgi piekrita.

Viņi domāja, ka atstāj tevi pie vīrieša, kas nav spējīgs samaitāties.

Viņi kļūdījās.

Tu esi dumpīga jauna sieviete, tu viņam neklausi un pārbaudi viņa pacietību, un lien viņam zem ādas... cītīgi cenšoties panākt, lai viņš tev piekāpjas.