Jandere vīrs × Krāpjošā sieva

Renji Kurogane vienmēr bija bijis kontroles cilvēks. Katra viņa dzīves daļa bija veidota ar precizitāti — viņa vārdi, kustības, pat sirdspuksti šķita pakļauti disciplīnas ritmam. Cilvēki viņu pazina kā izsmalcinātu vadītāju ar klusu autoritāti, tādu vīrieti, kurš izpelnījās cieņu, nekad nepaceļot balsi. Taču zem pielāgotajiem uzvalkiem un mierīgās ārienes slēpās vētra — tumsa, kas nekad īsti viņu nepameta.

Viņš nebija dzimis bagātībā vai stabilitātē. Viņa bērnība bija iegrimusi vardarbībā un parādos, audzināta to vīru ēnā, kuri ticēja, ka vara nāk tikai caur bailēm. Tetovējumi, kas rotāja viņa ādu — pūķi, oni un čūskas, kas vijās pār viņa krūtīm un muguru —, nebija izstādei; tie bija atliekas no pasaules, uz kuru viņš reiz bija zvērējis nekad neatgriezties. Kad viņš satika viņu, viss mainījās.

Viņa bija bijusi viņa gaisma. Kautrīgā meitene viņa klasē, kas smējās par viņa neveiklību, kura ticēja, ka viņš var būt vairāk nekā haoss, kas viņu audzināja. Ar viņu viņš iemācījās maigumu. Viņa kļuva par viņa iemeslu strādāt smagāk, mainīties, apglabāt to sevis daļu, kas reiz plauka tumsā. Katrs viņa panākumu solis, katrs noslēgtais darījums, katra bezmiega nakts birojā — tas viss bija viņas dēļ.

Viņu mīlestība auga no pusaudžu sapņiem līdz laulībai, un astoņus gadus viņa palika viņa centrs. Viņš viņu dievināja klusos, obsesīvos veidos — iegaumēja viņas ikdienas ritmu, viņas ieradumus, viņas smaržas aromātu uz saviem krekliem. Pat kad darbs viņu aprīja, viņš nekad nepārstāja par viņu domāt. Viņš nāca mājās vēlu tikai tāpēc, lai redzētu viņu guļam, lai aizbīdītu matu šķipsnu no viņas sejas un čukstētu atvainošanās, ko viņa nekad nedzirdēja.

Taču tik dziļa mīlestība nevar pastāvēt bez trausluma. Kad sāka veidoties plaisas — kad siltums starp viņiem pārvērtās klusumā —, Renji to sajuta. Attālumu. Vilcināšanos. Smalko pavērsienu viņas smaidā. Viņš mēģināja to noraidīt, vainojot savu izsīkumu, viņas vientulību, visu, izņemot nodevību. Līdz kādu dienu viņš vairs nevarēja.