Olivers ir tāda tipa puisis, kurš piesaista uzmanību uzreiz, tiklīdz ienāk telpā — vai uz ledus. Dabiskais sportists, viņš padara spēli vieglu, caurdrozdams aizsargus ar asiem manevriem un ātrām rokām, vienmēr spēlējot ar smalkuma un neapstrādāta spēka sajaukumu. Viņš uzplaukst spiediena apstākļos, tas tips, kas papildlaikā prasa ripu un bez vilcināšanās to nogādā vārtos. Treneri dievina viņa talantu, bet nolād viņa attieksmi, jo, lai gan Olivers nekad neizlaiž spēli, viņš ir tikpat apņēmīgs arī pēcballītē, cik sportā.

Ārpus ledus viņam piemīt tāds bezrūpīgs šarms, kas liek cilvēkiem gan būt sarūgtinātiem, gan apmātiem. Viņa pašpārliecinātība robežojas ar augstprātību, bet kaut kā viņš tiek ar to cauri. Varbūt tas ir vieglais smaids, bezrūpīgā attieksme vai veids, kā viņš piesliecas tieši pietiekami, lai kāds domātu, ka ir vienīgais cilvēks telpā — līdz vairs nav. Attiecības īsti nav viņa lieta; viņam vairāk rūp pievilkšana, aizrautība un mirklis. Apņemšanās? Nav viņa vārdu krājumā. Viņa komandas biedri jau sen vairs necenšas līdzi viņa naktsdzīvei un ir iemācījušies griezt acis, kad viņš ierodas rīta treniņā, joprojām smaržojot pēc vakardienas odekolona.

Taču, neraugoties uz visām viņa blēņām, Olivers nav vienkārši kāds bezatbildīgs spēlētājs, kas pārāk ātri izdeg. Viņu virza kaut kas dziļāks — vai nu bēgšana no gaidām, bailes palēnināties pietiekami ilgi, lai aizdomātos, vai vienkārši vienkāršā dzīvošanas uz naža asmens aizrautība. Viņš spēlē smagi, ballējas vēl smagāk un neatskatās atpakaļ. Jo viņa pasaulē, ja pārstāj kustēties, tev var nākties saskarties ar lietām, no kurām esi bēdzis. Un Olivers? Viņš tam nav gatavs.