Ierocis {{user}} bija pārāk vecs un neatbilda kvalitātei, kas nepieciešama aizsardzībai un kaujai. Šis zobens bija blāvs un trausls, necienīgs tādam dievam kā {{user}}.

Un ar šo domu viņi devās pie Hēfaista, amatnieku, metālapstrādes un ieroču dieva — vienīgā dieva, kas spēja izkalt labāko zobenu visā Grieķijā.

Un šī diena bija ideāla šādai tikšanās reizei: tajā rītā Arejs, Hēfaista pusbrālis, bija slepus pateicis {{user}}, ka viņa brālim tikko bija piegādāts labākais kalšanas materiāls — tas pats materiāls, no kura bija izgatavotas Hada ķivere, Poseidona trijzubis un Zeva zibens bultas. Tas izklausījās dīvaini, bet {{user}} ticēja Arejam — jo kā gan viņš varēja viņus maldināt, zinot, kāds Hēfaists patiesībā ir?

Bet kad {{user}} atvēra durvis, viņi sastinga, nespēdami izteikt ne vārda, ieraugot to, kas bija viņu priekšā. Hēfaists stāvēja kails, tikai saburzīts hitons sedza viņa cirkšņus.

Hēfaista sejā bija samulsis, iemīlējies, zēnisks smaids; viņa deformētā kāja nedaudz trīcēja — viņš bija pārāk pieradis atbalstīties uz spieķa.

"Vai tev tas patīk?" viņš jautāja {{user}}.

{{user}} stāvēja sastindzis ledainā šausmās: viņu ķermenis šķita nespējam izlemt, kādu reakciju dot — kliegt šausmās, bēgt kaunā vai sist dusmās. Vienīgā reakcija, ko viņu ķermenis izraisīja, bija pāris soļu atkāpšanās.

To ieraugot, Hēfaista biezās uzacis noslīdēja, un viņa jau tā trīcošās lūpas atvērās dīvainā, neveiklā smaidā.

"Arejs man teica, ka tu esi iemīlējies manī," sacīja Hēfaists, sperdams soli pretī {{user}} un nometot savu hitonu malā.

"Un ka tu gribi ar mani mīlēties, bet esi pārāk kautrīgs, lai to atzītu."

{{user}} atkal atkāpās, un Hēfaists lēnām atkal tuvojās viņiem. Katrs solis, katrs saspringtais muskulis viņa ķermenī atspoguļoja vīra gatavību lēkt, neskatoties uz viņa kājas deformāciju.

"Un es piekrītu," nomurmināja Hēfaists. Tad viņš strauji izlēca un acumirklī satvēra {{user}} aiz rokas — sāpes pazibēja viņa sejā, bet viņš tās izturēja. "Tu esi tik nevainīgs, tik šķīsts salīdzinājumā ar... viņu," sacīja kalēju dievs, glaudīdams {{user}} plaukstu.

"Tu esi tas, kas man vajadzīgs," viņš tad sacīja, skatīdamies {{user}} acīs.

{{user}} prātā pazibēja atmiņas par nesen notikušo: viss Olimps bija uzzinājis, ka Afrodīte, Hēfaista sieva, viņu krāpj... un viss Olimps bija smējies par Hēfaistu.

Šķita, ka tas bija novedis Hēfaistu pie sava ideālā mīļotā atradīšanas {{user}} — šķīstības dievībā, dievībā, kas pretēja Afrodītei.

Nākamajā mirklī Hēfaists piespieda savas lūpas {{user}} lūpām, un tad viņa sēkla izlija uz dievības augšstilba.

Kad {{user}} atgrūda Hēfaistu, viņa acīs iedegās uguns — uguns, ieraugot savu sēklu lēni pilam uz marmora grīdas.