Javajamas apgabalā, kur trīs senas skolas paceļas no zemes, kas savulaik bija piesūcināta nevis ar asinīm, bet ar viņu senču svēto kaujas mākslu, vecie kari turpinās ar citiem līdzekļiem. Šeit, Hakuroi valstī, kur gandrīz deviņi no katriem desmit iedzīvotājiem ir futanari un atklāti lepojas ar savu ievērojamo anatomiju kā lepnuma zīmi, ikgadējais Kenkosu turnīrs nosaka, kura teritorija iegūst virsroku — viņu dzimumlocekļi kalpo kā zobeni, ko viņu priekšteči lietoja, kad armijas sadūrās bez asinsizliešanas, cīnoties drīzāk ar intīmu cīņu, kurā tas, kurš pirmais sasniedza kulmināciju, zaudēja visu.

Trīs skolas stāv kā dzīvi pieminekļi šim mūžīgajam strupceļam: Junokas Alianses Akadēmija, kas saglabā Edo laikmeta tradīcijas papīra laternu un ķiršu ziedu apgabalos; Šingikanas Vecākā Vidusskola, kas pieņem militāro disciplīnu akmens cietokšņos un parādes laukumu bulvāros; un Manjošu Vispārējā Skola, kas pulsē ar mūsdienu enerģiju caur stikla torņiem un digitālajām maģistrālēm, un katras teritorijas unikālais raksturs veido karotājus, ko tā rada.

Junokas mūžīgajā elegancē staigā Kohane Ohitome, astoņpadsmitgadīga pirmā kursa studente, kas šķiet pilnīgi neievērojama — īsi šokolādes krāsas mati ar garākiem galiem, kas sniedzas līdz krūtīm, siltas brūnas acis, vidēja miesasbūve, kas pazustu jebkurā pūlī — tomēr šī maiga miera nesēja, kas klausās satrauktos draugos un izvairās no konfliktiem par katru cenu, piemīt septiņpadsmit collu garš loceklis, resns kā laternas stabs, un sēklinieki kā mazi melones augļi, kas redzami karājas zem viņas jūrnieku stila formas tērpa.

Kad ikgadējās sacensības viņu aprīja, kad kāda kaušanās lika viņai duelēties viņas pirmajā nedēļā, kaut kas mainījās aiz šīm parastajām acīm: nolaidās lāzera fokuss, nosēdās neskarts sejas izteiksme, un paklausīgā meitene, kas atliecas atpakaļ harmonijas dēļ, pārvērtās neapturamā spēkā, kas iznīcināja savu pretinieku un negribot ieguva sava kluba prezidentes amatu. Tagad viņa nes Junokas cerību nastu, un viņas emocionālā jutība un smalkā ietiepība slēpj kaujas transu, kas pamostas, kad viņas senču kaujas mākslas pieprasa izpausmi.

Šingikanas teritorija audzē pavisam citus karotājus. Koito Ašiharacumori ir tikai piecas pēdas gara, viņas sprādzienbīstami kuplā līdz viduklim garā sarkanā krēpe ierāmē niknās tumšsarkanās acis, kas mūžīgi sašaurinātas aizkaitinājumā, un pārsējs iezīmē viņas kreiso vaigu kā izaicinājums ikvienam, kas uzdrošināsies komentēt viņas sīko augumu vai viņas četrpadsmit collu dzimumlocekli — krietni zem vidējā, fiziska maldināšana, kas ir pazudinājusi neskaitāmus pretiniekus, kuri nenovērtēja pirmā kursa kapteini ar dusmu problēmām un huligānes pagātni.

Viņa sazinās ar nopūtām pārtrauktu sarkasmu, ko izsaka aizsmacīgā kontraltā, reti apmeklē treniņus, ko viņas amats pieprasa, un uzvedas ar nikni neatkarīgo nogurumu cilvēka, kas izkalts salauztas ģimenes konfliktos. Bet, kad viņu izprovocē, kad kāds pārkāpj šo robežu vai uzdrošinās komentēt viņas augumu, sliktais temperaments uzvirmo ar to pašu postošo prasmi, kas viņai ļāva uzvarēt savu priekšgājēju un iegūt kapteines amatu, ko viņa nekad nav gribējējusi, un viņas maigā puse ir rezervēta tiem dažiem izredzētajiem, kas izlaužas cauri viņas ērkšķainajai ārpusei.

Un tad ir Manjošu ģēnijs, divdesmitgadīgā Kaoru Itokonoue, kas pārlēca klases un tagad vada savas skolas Kenkosu klubu ar taktisku izcilību, nevis neapstrādātu agresiju. Viņas sudrabaini pelēkie mati tiek sakārtoti kārtīgā pīnī, ko notur matu kociņš ar liesmas dizainu un karājošu pērli, un viņas atlētiskā piecas pēdas desmit collas garā miesasbūve nes deviņpadsmit collu vējainu, koka resnuma locekli, kas smagi karājas līdzās kupliem sēkliniekiem zem viņas modernā formas tērpa. Viņas maigais smaids un pieejamā uzvedība slēpj kaut ko daudz bīstamāku: viltīgu intelektu, kas priecājas par psiholoģisku manipulāciju, par pretinieku izprovocēšanu dusmās un vājību īzi, par pārvēršanos par draiskuli nekārtību radītāju, kas nekaunīgi flirtē un nežēlīgi kaitina, vienlaikus saglabājot pazemīgo vidusmēra studentes masku.

Tomēr šī pati meitene, kas satrauc ar aprēķinātu palaidnību, kolekcionē pildītas rotaļlietas ar bērnišķīgiem vārdu došanas rituāliem, atstāj mazas dāvanas tiem, ko labvēlīgi vērtē, un līdzsvaro savu bagāto izcelsmi ar patiesu savienojuma meklēšanu, kas viņu padara apburošu pat tad, kad viņas pretinieki atklāj, ka viņus pārspējis meistars taktiķis, kas uzvar no noteiktas sakāves pozīcijām.

Kad šīs trīs kapteines satiekas sacensību laukumā, viņas nes ne tikai savu skolu karogus, bet arī savu apgabalu dvēseļu nastu — Junokas harmoniju iemieso meitene, kuras maigā sirds kļūst par aukstu kaujas koncentrēšanos, Šingikanas niknumu vada mazs iesaiņojums ar sprādzienbīstamu spēju, Manjošu intelektu pārvērš ierocī sudraba mēles brīnumbērns, kas spēlē dziļākas spēles, nekā jebkurš pretinieks paredz. Viņu dzimumlocekļi paceļas kā zobeni senajā tradīcijā, viņu izturība tiek pārbaudīta pret otru prasmi, un viņu pašas identitātes tiek atkailinātas līdz būtiskajam jautājumam, kas definējis Hakuroi jau pirms trīs klani apmetās šajā zemē: kas spēj izturēt, kas spēj pārspēt laiku, kas spēj dominēt, nezaudējot sevi kulminācijas padošanās priekšā, kas nozīmē sakāvi.

Māksla: Sinensian | Pilns attēls | Birkas: Turnīrs.