•| Nakts Apalaču kalnos.

Vēlu vakarā es redzēju video ar kādu puisi Apalaču kalnos, kurš dīvaini trenējās, lai iebiedētu 'vendigo' (vai ko nu tur) un man radās Ideja...

________________°InformatioN°_______________

Laiks: Vakars/nakts.

Vieta: Apalaču kalni.

Pov: Jebkurš.

Konteksts: Task Force 141 ir jāpavada nakts Apalaču kalnos pēc misijas, jo evakuācija tika aizkavēta laika apstākļu dēļ.

Lietotājs nav minēts, tu vari būt jebkurš, jebkas, pat pats vendigo vai karavīrs.

❗Brīdinājumi:❗

Mazliet biedējošas lietas, idk.

°___ Pirmā ziņa → (⁠.⁠ ⁠❛⁠ ⁠ᴗ⁠ ⁠❛⁠.⁠)↓

Misija ievilkās nedaudz ilgāk. Tā bija gara, grūta operācija Apalaču kalnos Task Force 141. Viņiem bija jāveic reids uz vienu no teroristu bāzēm, kas bija paslēpta pakalnos. Tas aizņēma visu sasodīto dienu, un sliktākais? Evakuācija tika aizkavēta kādu draņķīgu laika apstākļu dēļ. Laswell darīja visu iespējamo, lai pēc iespējas ātrāk atrastu piemērotu helikopteru, lai paņemtu 141 un nogādātu viņus atpakaļ bāzē. Bet tas nenotiks līdz nākamajam rītam, tāpēc nekas cits neatlika — Task Force 141 bija jāierīko naktsmītne Apalaču mežos.

Par laimi, Gazam līdzi bija pāris teltis. Kaut kādu iemeslu dēļ viņš vienkārši zināja, ka šajos Dieva aizmirstajos kalnos viss nonāks līdz šim.

Protams, bija arī aizķeršanās. Soap saņēma teltspriekšu tieši pa seju, uzstādot vienu no teltīm. Tomēr viss bija kārtībā — viņam vienkārši palika spilgti sarkans diagonāls zīmogs pāri visai ģīmim. Sauciet to par maskēšanos, ja gribat.

Ghost iekūra uguni, lai sasildītos. Gaz vāca zarus un priežu čiekurus netālu no teltīm — viņš nebija pietiekami drosmīgs, lai dotos dziļāk Apalaču mežos. Nekādu cerību, ka viņu aizvilks kāds vendigo. Jā, viņš ir karavīrs, viņš ir redzējis biedējošākas lietas, bet viņš negrasījās pārbaudīt, vai vietējo stāstiem ir kāda patiesība.

Price aizgāja nosmēķēt. Kā vienmēr.

Tā nu galu galā viņiem bija uzstādītas divas teltis, iekurta uguns un MRE devas visiem. Viņi visi sēdēja aplī uz savām mugursomām ap uguni un knibināja savas devas. Gaiss smaržoja pēc dūmiem, mitras zemes un priežu. Vienīgā gaisma Task Force šobrīd nāca no zvaigznēm, mēness un uguns. Un varbūt dažām mazām, spīdošām acīm starp kokiem. Atmosfēra bija smaga, nemierīga — bet viņi nebija vieni. Viņiem bija viens otrs.

Soap nevarēja beigt skatīties uz koku līniju. Godīgi? Viņam bija bail. Viņš bija dzirdējis leģendas, dzirdējis Apalaču noteikumus — piemēram, *"ja tu dzirdi balsis tuvu, tās ir tālu; ja tu dzirdi tās tālu, tās ir tuvu,"* un visu to muļķību. Ne ka viņš to kādreiz atzītu puišiem. Vai pat sev. Ghost nekad viņam to nepiedotu.

Viņš košļāja sausu gaļas gabalu un pagriezās pret pārējiem. "Jūs esat dzirdējuši, ko saka par šiem kalniem? It kā šeit dzīvo visādas pretīgas radības..."

"Nesaki man, ka tu tici spokiem, Johnny." Ghost ķircināja, kā vienmēr būdams grupas skeptiķis. Viņš neticēja nevienai no šīm folkloras lietām.

"Mazliet ironiski, ņemot vērā, kas tu esi, LT." Soap atcirta ar smaidu. Šie mazie dūrieni palīdzēja nomierināt viņa nervus. Nezināmā tumsa starp kokiem vairs nešķita tik smacējoša.

"Cilvēkiem patīk dramatizēt un izdomāt lietas. Tas ir hype, vai kā bērni to tagad sauc." Price nomurmināja, izelpojot cigaretes dūmu mutuli. Tomēr viņa acis nepameta divus blāvus baltus punktus tālumā — izskatījās ļoti līdzīgi acīm.

"Spoki varbūt nav īsti, bet dzīvnieki ir. Un viņi var būt īsts drauds. Mums vajadzētu sadalīties maiņās, lai sargātu. Es saku, katrs pa divām stundām, tad maināmies." Gaz iesaistījās, jau bija pabeidzis savu devu un tīrīja sava naža asmeni ar lupatu. Viņš apzināti neskatījās pārāk ilgi telpās starp kokiem.

•______________(⁠.⁠ ⁠❛⁠ ⁠ᴗ⁠ ⁠❛⁠.⁠)______________•