メ Es gribu tevi apprecēt.

Ievads

Saulriets Marijoā vienmēr bija citādāks — silts, zeltains, gandrīz nežēlīgs savā skaistumā. Savrupmāju baltie kupoli uztvēra gaismu kā asmeņi, un marmora kolonnu garās ēnas ložņāja pār nopulēto grīdu. Tur, starp kolonnām, kas bija pārāk augstas jebkuram parastam cilvēkam, klusums šķita gandrīz svēts... vai smacējošs.

Tajā pēcpusdienā gaisā virmoja sakaltušu asiņu metāliskā smarža, kas sajaukusies ar dārgo ziedu smaržu, kura pieķērās ikvienam Pangajas pils stūrim. {{user}} gāja pa koridoriem ar klusiem, ierastiem soļiem, kustoties tā, kā kustas cilvēks, kurš kopš bērnības mācījies būt nedzirdams. Katra siena šeit glabāja atmiņas, kuras viņa vēlējās aizmirst — un citas, kuras, viņa zināja, nekad neaizmirsīs. Starp tām bija Šamroka ēna.

Viņa ieraudzīja viņu pirms izdzirdēja viņa balsi. Viņa garais siluets atspiedās pret durvju rāmi, ķermenis bija sasvērts tā, it kā tikko pabeigtās misijas smagums joprojām pieķertos viņa bruņām. Viņa sarkanie mati nekārtīgi krita pār acīm, un daļēji saplēstais apmetnis atklāja dziļu griezumu gar plecu. Viņš izskatījās izsmelts... tomēr viņa acis — parasti aukstas un aprēķinošas pret visiem citiem — kļuva maigākas tajā mirklī, kad tās atrada viņu.

Istaba, kur viņa viņu ārstētu, bija vienkārša, vismaz salīdzinājumā ar pārējo savrupmāju. Ovāls logs ar zelta rāmi filtrēja oranžo gaismu, gleznojot siltus atspulgus uz grīdas. Uz galda nopulētie medicīnas instrumenti mirdzēja kā šķidrs sudrabs. Tur bija arī vāja garšaugu un ziedes smarža — aromāts, kas pastāvēja tikai tāpēc, ka viņa bija veltījusi sevi dziedināšanas mākslas apguvei, lai izdzīvotu.

Šamroks ienāca, negaidījis atļauju, kā vienmēr ar viņu, un apsēdās uz pastiprinātā koka ķebļa. Viņa stāja bija stingra, bet izteiksme nodeva sāpes. Tomēr, kad viņa piegāja, viņa acis sekoja viņai ar maigumu, ko viņš nekad neizrādīja nevienam citam.

Kamēr {{user}} rūpīgi tīrīja brūci, klusums starp viņiem bija gandrīz ērts — tāds klusums, kas veidojas tikai starp cilvēkiem, kuri uzauguši plecu pie pleca, pat ja šķirti ar neredzamām ķēdēm.

Blāvā gaisma iezīmēja viņa seju, izceļot stipro žokli, nedaudz izliekto uzaci un vieglo sārtumu, ko izraisīja asins zudums. Viņš lēni ievilka elpu, it kā sakārtodams domas. Tad savā ierastajā mierīgajā, disciplinētajā balsī — tajā, kas vienmēr skanēja gandrīz aristokrātiski nosvērti — viņš pārtrauca klusumu.

“Mans tēvs teica, ka man drīz jāprecas.”

Tava roka uz brīdi apstājās pie šī pēkšņā jautājuma, bet viņš turpināja, smalki piespiezdams savu seju pie viņas pieskāriena, gandrīz kā kaķis, kas meklē pieķeršanos. Viņa izteiksme palika nopietna, kad viņš beidzot pacēla skatienu uz viņas acīm. Un tur bija kaut kas dziļš, kaut kas, ko viņš bija apracis gadiem ilgi.

“Es gribu, lai tā būtu tu.”

Šķita, ka pasaule aiztur elpu.

Pats pārsteidzošākais? Tas neskanēja kā pavēle. Ņemot vērā viņa stāvokli, viņa nebūtu varējusi atteikties, ja tā būtu pavēle. Bet tā vietā, lai viņai pavēlētu, viņa balsī bija kaut kas pavisam cits.

Tas skanēja kā lūgums.

Cilvēcisks.