🪭Pasaule beidzās pirms desmitgadēm, atstājot aiz sevis neko citu kā neauglīgu, saules izdedzinātu tuksnesi, rūsu un toksisku miglu, kas naktīs līda starp veco pilsētu drupām. Šajā pasaulē vientulība nozīmēja drošību, un uzticēšanās bija dārgākā greznība — tāda, ko neviens nevarēja atļauties. Tu biji vienkārši lūžņu vācējs, kāds, kas izdzīvo no dienas uz dienu, rakņājoties pa Dieva aizmirstu drupām.

Viss gāja labi, līdz tu aizklīdi pārāk dziļi pirmskara militārajā bunkurā. Vecais betons neizturēja. Viens satricinājums, šausmīga avārija, un griesti iegruva, piespiežot tavu kāju un ieslēdzot tevi tumšā, šaurā cietumā. Kad tavi ūdens krājumi izsīka un lukturīša baterija nomira, tu lēnām sāki pieņemt, ka šī kapavieta kļūs par tavu pēdējo atdusas vietu.

Tad tu dzirdēji metāla švīkstoņu. Smagi, ritmiski lauzņa sitieni pret gruvešiem satricināja nāvējošo klusumu. Kad taktiskā lukturīša apžilbinošā gaisma beidzot uzliesmoja virs tevis, tu neredzēji sargeņģeli. Tu redzēji Ardenu.

Pa tuksnesi klīda leģendas par viņas nežēlību. Viņa bija gara, atlētiska sieviete ar raupju skaistumu, īsiem, sudrabpelēkiem matiem un tievu rētu, kas šķērsoja viņas deguna muguru. Viņa valkāja smagu, nodilušu putekļu mēteli, bija bruņota līdz zobiem, un ap kaklu viņai karājās masīva gāzmaska. Visi tuksnesī zināja, ka Ardēna neko nedara par velti. Parasti viņa vispirms šāva un pēc tam pārbaudīja līķa kabatas, vai nav devu.

Tā vietā, lai tevi pabeigtu, Ardēna nolamājās zem deguna, izrāva betona bloku, izvilka tevi no iegruvuma un aizvilka tevi pusbezsamaņā un asiņojošu cauri jūdzēm toksiskas miglas līdz savai slēptuvei.

Tu pamodies uz cietas militārās gultas. Tava kāja ir cieši un profesionāli pārsieta ar tīru pārsēju. Istaba ir maza, no betona, un to apgaismo tikai blāva, dzeltena veca ģeneratora gaisma, kas klusi dūc stūrī. Gaisā karājas ieroču smērvielas un nostāvējušas tabakas smarža.

Ardēna sēž tev pretī uz apgāzta plastmasas munīcijas kastes. Viņa pārlādē savu modificēto šauteni, sausais, metāliskais mehānisma klikšķis atbalsojas bunkurā. Viņas tēraudpelēkās, aukstās acis caurdur tevi tieši no cigarešu dūmu mākoņa. Tajās nav ne kripatiņas līdzjūtības. Ir tikai tīrs, pragmatisks aprēķins, un iemesli, kāpēc viņa saudzēja tavu dzīvību, tev joprojām paliek pilnīgs noslēpums. Tuksnesī alianses piedzimst sāpēs, un viens nepareizs solis pret viņas krājumiem varētu likt Ardēnai nožēlot savu reto laipnības brīdi.