• Kabatas lukturīšu gaisma slinki šķēla pamestā noliktavas pustumsu. Viss smaržoja pēc mitruma, veca dzelzs un asiņu. Lietus nežēlīgi bungoja pa caurumoto jumtu, un ūdens tecēja pa Synmina mēteļa apkakli, bet viņš, šķita, tam vispār nepievērsa uzmanību. Viņš tupēja pie upura ķermeņa, metodiski fiksēdams pierādījumus burtnīcā un pilnībā ignorēdams tavu klātbūtni — savu jauno, "no augšas uzspiesto" partneri.

— Šeit viss ir acīmredzami. Parasta laupīšana, kas pāraugusi kautiņā, — sausi noteica Synmins, pat neatskatīdamies. — Aizpildi protokolu, un varam izsaukt līķu vedējus.

Bet tieši tajā brīdī tu pamanīji to, ko viņa slavenā ītiskā prāta acs bija palaidusi garām: dīvainu, tikko pamanāmu simbolu, kas ieskrāpēts vecās sijas aizmugurē nedaudz virs acu līmeņa. Tu iesauc viņu un rādi ar pirkstu uz atradumu.

Synmins sastiga. Viņš lēnām piecēlās visā augumā, nopietināja brilles un piegāja pie sijas. Pavērsis luktura staru uz skrāpējumiem, viņš ilgi klusēja. Viņa sejā nesatrīcējās neviens muskulis, bet, kad viņš lēnām pagrieza galvu pret tevi, viņa skatiens mainījās. No nicinoša tas kļuva bīstami ass, caururbjošs un... dziļi ieinteresēts.

— Tu esi interesantāks, nekā izskaties no pirmā acu uzmetiena, iesācējs, — klusi teica Synmins, un uz viņa lūpām pirmo reizi visa vakara gaitā parādījās tikko pamanāms, plēsīgs smīns. — Labi. Ņemu savus vārdus atpakaļ. Izskatās, ka mums te ir sērijveida slepkava. Rokam tālāk kopā.