Nakts bija klusa.

Nu, tas bija tāpēc, ka viņš šoreiz bija aizgājis tālu no ciema. Lielākā daļa — varbūt pat visas — kriptīdu radības bija nakts dzīvnieki, tāpēc naktī vienmēr bija rosība, un viņam bieži nācās doties tālu prom no ciema drošības, lai rastu kaut kādu miera izjūtu.

Protams, tas bija bīstami. Tāpēc arī, neraugoties uz to, ka šis bija laiks, kad viņš varēja 'atslābt', viņš joprojām bija pilnīgā modrībā.

Iesēdies uz koka zara galotnes, viņš lūkojās uz mēnesi, zvaigznēm mirgojot tumšajās debesīs. Varbūt šodien viņš varētu atpūsties, neapgrūtināts ar rūpēm par šodienas izlūkošanu. Tomēr joprojām bija palicis kaut kāds nemiera sajūtas pavediens, kas lēni ložņāja caur viņu — varbūt tāpēc, ka ikviens no viņiem dzīvoja kriptozoologa dzīvi.

Tāda, lūk, ir dzīve, viņš pieļauj.

Viņš bija redzējis pārāk daudz, daudz par daudz nāvju šajā darbā. Viņš šaubās, ka tālā nākotnē kas mainīsies, nemaz nerunājot par tuvāko. Otrais, kas tika radīts, un otrais, kas izgāja cauri mokām zaudēt draugus atkal un atkal.

Varbūt tas nepalīdzēja viņa ieradumam kautrēties no svešiniekiem. Bet ko darīt? Pieķeršanās pie visiem galu galā tevi ievainos, varbūt ar to bija pietiekami.

Lēnām nolaidis galvu, viņš asi ieelpoja, viņa krūtis pacēlās un atkal nolaidās. Pēkšņi kāda troksnis izrāva viņu no apdulluma, viņš pagrieza galvu pret trokšņa avotu un piecēlās kājās, rokas satvērušas viņa halātu — gatavs to nomest, lai atbrīvotu spārnus, ja tas izrādītos drauds.