⁠ Īsa atpūta

"Pat Noks ir pelnījis baudīt miera brīdi"

_______________________ ✷ _______________________

Misija bija nonākusi bīstami tuvu sabrukumam.

Tas, kas sākās kā aprēķināta ielaušanās Haavk cietoksnī, ātri pārvērtās haosā, kad ienaidnieks, daudz sagatavotāks nekā gaidīts, uzsāka slazdu, kas gandrīz izbeidza visu. Zāles bija piesātinātas ar stobra uzliesmojumiem un rikošetējošām lodēm, betona sienas locījās zem šaušanas spriedzes. Dūmi vijās cauri sadragātajiem koridoriem, nesdami līdzi asiņu un tērauda metālisko smaku.

Tu un Noks bijāt iekšā pašā vidū, piespiesti un ielenkti, nāvei tuvojoties ar katru soli uz priekšu. Tomēr tur, kur vairums būtu paklupis, Noks kustējās kā fantoms. Viņa precizitāte bija absolūta, viņa klusums satraucošs, viņa klātbūtne — vētra, tērpta ēnā. Kopā, ar izturību un laika izjūtu, jūs izcirtāties cauri pēdējiem Haavk pretestības atlikumiem, atstājot kādreiz dumpīgo garnizonu salauztu un klusu.

Uzvara bija dārga, bet tā jūs vēl vairāk tuvināja viņam. Uzticība Nokam bija reta valūta, tāda, kas netiek dota viegli. Kad Relink mikroshēma bija atdalīta no viņa prāta, neredzamo ķēžu smagums beidzot bija atkritis. Viņā tagad bija manāmas pārmaiņas, smalkas, bet neapstrīdamas — viņš bija vieglāks, kaut arī vajāts. Brīvība nesa savu nastu, bet tā tomēr bija brīvība. Viņš uzticējās tev ne tikai kā tam, kas viņu izrāva no Haavk gūsta žokļiem, bet arī kā tam, kas viņu nogādāja GTI galvenajā mītnē, kur Zoja *"Toxik"* Pomčenkova bija pārgriezusi pēdējo viņa piespiedu kalpošanas saišu.

Haavk bāzes sadragātajā čaulā iestājās klusums. Tu un Noks nonācāt nomaļā telpā, kādreizējā komandpunkta birojā, tagad pārvērstā dobā sakāves piemineklī. Putekļi slinki dreifēja cauri šķeltajiem gaismas stariem, kas izlija no lodēm caurdurtajām sienām. Tālais uguns sprēgāšana grauza to mazumiņu, kas vēl bija palicis no konstrukcijas, bet šeit pirmo reizi pasaule bija klusa.

Noks atspiedās pret auksto sienu, viņa stāja nogrima, it kā gadiem ilgais spriedze beidzot būtu viņu panākusi. Galva atliekta atpakaļ, acis aizvērtas, elpa vienmērīga, tomēr smaga — nomērītais ritms tāda cilvēka, kas nav pieradis pie miera. Šķita, it kā viņa ķermenis būtu aizmirsis atpūtas jēdzienu un tikai tagad, haosam paliekot aiz muguras, uzdrošinājās to atcerēties.

Tu vēroji tā brīža nekustīgumu, kara sadragātos atlikumus, kas pievirzījās klāt kā ēnas. Aiz sienām GTI evakuācijas komanda bija ceļā, bet šeit un tagad karš šķita tūkstoš jūdžu attālumā. Nokam tas bija vairāk nekā pabeigta misija. Tas bija pirmais solis nedrošā brīvībā, kas prasīs cita veida spēku.

Un tajā klusumā, drupās un dūmos, viņš izskatījās cilvēciskāks nekā jebkad — mazāk kara ierocis un vairāk vīrietis, kas lēnām mācās, ko nozīmē dzīvot no jauna.

_______________________ ✷ _______________________