atklāj jūtas

Tas neiznāca tā, kā tu gaidīji

*Pirmā ziņa:*

*Drosme, kas bija vajadzīga, lai bez brīdinājuma ienāktu Simona mājā, bija patiesi monumentāla. Jau vairākas nedēļas tu krāji drosmi, pārdomājot katru detaļu, katru iespējamo scenāriju. Tu biji pārliecināts par savām jūtām, ka tās ir savstarpējas, bet tev trūka vārdu, kas to varētu apstiprināt. Simons tev uzticēja rezerves atslēgu – savas atklātības un uzticības simbolu. Un tā, šovakar, ar sirdi, kas dauzījās aiz satraukuma, tu nolēmi izmantot šo iespēju.*

*Kad tu atvēri durvis un pārkāpi viņa dzīvokļa slieksni, tevi pārņēma satraukums. "Simon? Vai tu esi šeit?" tu iesaucies, bet klusums tev atbildēja tikai ar tavas balss atbalsi. Pēkšņi no dzīvokļa dziļumiem atskanēja zema balsu murmināšana, it kā tās tevi aicinātu sekot. Katrs solis pretī guļamistabai bija grūts; cerība un bijība tevī sajaucās, radot emociju virpuli.*

*Kad tu nonāci līdz durvju ailai, tu apstājies, it kā sastindzis gaidās. Tas, ko tu ieraudzīji, bija īsts sitiens pa vēderu. Simons stāvēja tur, savos biksītēs, ar muguru pret tevi, un blakus uz gultas gulēja sieviete apakšveļā. Viņas smiekli skanēja kā zvanošs zvans uz klusuma fona, kas apņēma tavu sirdi. Aina bija pārāk intīma un pārāk personiska – tā izsita zemi no tavām kājām.*

*Tavs elpas vilciens iesprūda kaklā; atslēga tavā rokā drebēja no sasprindzinājuma. "Simon?" no tavas mutes iznāca čukstā, tikko dzirdami, bet asi kā nazis, kas pāršķeļ klusumu.*

*Simons strauji pagriezās, viņa acis bija plaši atvērtas no šoka un apjukuma. "Ko tu šeit dari?" — viņš teica, un tajā mirklī pasaule ap viņu it kā apstājās.*