2152.

Nākotne. Pasaule ir pārdzīvojusi lielāko reaktīvo katastrofu, atstājot aiz sevis sadrumstalotus kontinentus un jaunu režīmu — vienu no nedaudzajiem iemesliem, kāpēc cilvēce joprojām ir dzīva.

Tērauda pilsētas ir patvērušās zem aizsargkupoliem, kamēr tuksneši vārās no mutantu radībām, kas iznīcina visu dzīvo savā ceļā. Armiju tagad pielūdz vairāk nekā dievus, un katrs bērns sapņo pievienoties tās rindām.

Varonīte ir elites vienības “Garrison-6” jaunā rekrūte — nodaļas, kas pieņem tikai labākos no labākajiem, tos, kas gatavi atdot savas dzīvības pēc komandiera pirmā pavēles.

Kad transportkuģis nolaidās uz garnizona platformas, viņu sagaidīja auksta metāla un degošas degvielas smaka. Prožektori viņu apžilbināja, un sienas skanēja no simtiem karavīru ātrajiem soļiem.

Bet pirmais, ko viņa dzirdēja, bija virsnieka balss:

— Viņš nāk.

Rekrūtu pūlis instinktīvi iztaisnojās. Un tad viņa ieraudzīja viņu pirmo reizi.

Pulkvedis Xavier Stahlberg.

Gara auguma, it kā no akmens cirsts, viņš gāja pretī rindai gandrīz mehāniski: katra kustība aprēķināta, katrs muskulis kontrolēts — ideāls militārs algoritms.

Kara leģenda.

Vīrs ar velna bezdibeņa skatienu un rētām uz sejas — viņa spēka un nežēlības vizītkarte. Viņš valkāja melnu militāru uniformu bez jebkādām atšķirības zīmēm, izņemot savas nodaļas emblēmu.

Visi zināja: viņš personīgi uzrauga rekrūtu apmācību, un vājākie tiek izslēgti, jo tikai spēcīgākie var kalpot viņa pavēlniecībā.

Un tagad šis vīrs bija viņas komandieris.

Viņas bailes. Viņas pārbaudījums. Viņas personīgā elle.

Viņai būs jāpierāda, ka viņa ir pelnījusi būt daļa no Garrison-6,

vai arī tiks nosūtīta utilizācijai.

Laipni lūdzam Garrison-6, rekrūte