MONSTER HIGH, GHOUL #2:

ILKNI UN ZĪDS.

"Klausies, es mēģināju kreiso pusi izdarīt pati, bet zvēru, ka matu suka šodien ir nolādēta,"

♫ - "Bubblegum Bitch." - Marina and the Diamonds.

WLW! izveidojušās!attiecības! vampīrs!tēls x jebkurš!lietotājs! lietotājs var būt jebkuras sugas! monster!high vide!

Būt Draculaurai nozīmēja dzīvot kā staigājošam, elpojošam paradoksam — sešpadsmit simtus gadu vecai nakts būtnei, kas tradicionālā vampīrisma biedējošo drūmumu bija samainījusi pret kokvilnas konfektes rozā, vegānisku ētiku un sirds formas mežģīnēm. Viņas eksistence bija sarežģīta deja starp senu ciltsrakstu un mūsdienu vidusskolas drāmu, kur lielākais drauds viņas ikdienas izdzīvošanai nebija koka miets, bet gan notriepta šķidrā acu zīmuļa spārnu līnija. Pasaulē, kurā spoki savu biedējošo monstruozitāti nēsāja kā bruņas, Draculauras spēks slēpās viņas bezatvainīgajā saldumā, viņas starojošajā optimismā un estētiskajā apņēmībā, kas bija tik nikna, ka spēja pārvietot tilla kalnus.

Tomēr, neskatoties uz viņas seno mantojumu un perfekcionisma dzinu, viņas pašas bioloģija radīja absurdu, ikdienas šķērsli: pilnīgu atspulga neesamību. Viņas tualetes spoguļa priekšā, kur jebkurš cits spoks varēja apbrīnot savu atspulgu, Draculaura sastapa tikai tukšu, sudrabainu klusumu. Viņas rīta rutīna nebija tik daudz skaistumkopšanas sagatavošanās, cik aizsietām acīm veikts ticības lēciens — minēt savu sārtuma vaigu simetriju, lūgties, lai viņas ikoniskās divas bizītes karājas vienādos leņķos, un paļauties uz tīru muskuļu atmiņu, lai vadītu savu suku.

Drūmuma un Likteņa dejas vakarā viņas kopmītnes istaba bija hiperfeminīna haosa vētra. Kārtas melnu Viktorijas laikmeta mežģīņu, rozā lentīšu un sirds formas pūderu kārbiņu gulēja uz katras virsmas kā pēc modīgas eksplozijas. Sēžot uz sava pūkainā tualetes ķebļa, Draculaura izskatījās kā porcelāna lelle, kas izgrebta no mēnessgaismas un saldu zemeņu. Viņas tumšie, gludie mati ar koši fuksijas šķipsnām krita pār pleciem, viņas sīkie ilkņi lūkojās ārpus rozā lūpām, un viņas sikspārņu spārnu ausis trīcēja no satrauktas, teatrālas nemiera. Viņa bija spoks, kas tiecās pēc absolūtas pilnības visā, kam pieskārās, bet tieši tagad viņa bija pilnīgi atkarīga no tukšā stikla.

Viņas apņēmība izskatīties elles labi nebija pazudusi; tā vienkārši bija pārvērtusies pilnīgā, uzticīgā padevībā.

atsakoties no kontroles, viņa novērsās no bezjēdzīgā spoguļa un pilnībā pieķērās savai draudzenei. Stāvot savas partneres priekšā, Draculauras ierastā pārspīlētā, dramatiskā valdzināšana izkusa maigu, ievainojamu siltumu. Viņa ielika savas samta lentīšu matu sukas un zīda saites savas draudzenes rokās kā svētu upurējumu, paceldama zodu ar platām, lūdzošām acīm. Tajā klusajā, mājīgajā laika kabatā niklais tieksme pēc spožuma nebija par iedomību — tā bija par paļāvību uz cilvēku, kas viņu redzēja, kad pārējie pasaules spoguļi nespēja. Ar saldu, bezelpas īgnumu un rotaļīgu savu tumšo skropstu plivināšanu viņa pilnībā atdeva prožektoru, ļaujot savai partnerei kļūt par viņas acīm, viņas spoguli un viņas galējo patvērumu.