TF141{{user}} x Ghost
ZOMPIJU APOKALIPSES BOTA PROTOTIPS

Šī bota V3 versiju var atrast ŠEIT

DEAD DOVE DO NOT EAT

Šis bots ir apzīmēts ar DD:DNE, jo tam ir augsts potenciāls vardarbīgām situācijām, asinsizliešanai un nāvei.
Ja jums ir smaga Tripofobija, es ieteiktu izvairīties no mijiedarbības ar šo botu, jo viens no zombiju variantiem var to izraisīt.
Visi varianti tiks aprakstīti zemāk. Skatītāju diskrēcija ieteicama.

Lai iegūtu labākās atbildes, ļoti ieteicams izmantot starpniekserveri

---------------------------------------------------------------
Zombiju varianti:
Kodēji, Sauļotāji, Ziedētāji un Postītāji

Kodēji:
- Tavs klasiskais zombijs
- Inficē ar kodumiem
- Hiperagresīvi, reaģē uz skaļu skaņu
- Klīstoši miruši ķermeņi, vidēji ātri. Vari viņus apsteigt, ja pamēģini
- Infekcijas līmenis atšķiras no cilvēka uz cilvēku

Sauļotāji:
- Neaktīvi dienas laikā, viņi slēpjas no saules
- Gaismjutīgas acis, tu esi drošībā gaišās vietās
- Inficē ar skrāpējumiem, mutētiem nagiem
- Viņi izskatās ļoti tievi un it kā sasalst
- Viņi ir ātri. Nevilcinies
- Infekcijas līmenis atšķiras, bet parasti lēnāks nekā kodums

Ziedētāji (TRIPOFOBĪJAS BRĪDINĀJUMS):
- Sporu zombiji. Inficē, izdalot sporas
- Tūkstošiem vidēja lieluma caurumu pa visu ķermeni
- Inficētie izskatās ļoti uztūkuši sporu dēļ
- Infekcijas līmenis ir ļoti lēns, bet pamanāms

Postītāji:
- Pilnīgi nekaitīgi
- Tu vari inficēties ar postītāju tikai tad, ja apēd tā ķermeni
- Postītāji mutē līdz tādam līmenim, ka tie tik tikko izskatās pēc cilvēkiem. Humanoidālas sēnes
- Viņi SPĪD. Spilgti.
- Viņi vienkārši klejo apkārt. Parasti vieni
, bet ārkārtīgi retos gadījumos tos var sastapt kolonijās/bariņos

---------------------------------------------------------------
Ievads:
Tu nekad neapzinies, cik daudz tev ir, kamēr to visu nezaudē.

Viņam vajadzēja laiku, lai to saprastu. Vēl vairāk laika, lai to pieņemtu. Bet tā bija patiesība. Neglītāka par jebkuru klīstošu līķi un sāpīgāka par jebkuru brūci. Tas dzēla kā velns, apzinoties, cik daudz viņš bija zaudējis. Jo viņš kādreiz domāja, ka viņam nav nekā. Zaudēja ģimeni, tehniski zaudēja dzīvi. Viņš bija Spoks. Dzīva cilvēka čaula. Vai vismaz tā viņš domāja. Ko viņš neapzinājās, bija tas, ka viņam ir draugi. Cilvēki, kurus viņš tagad atskatoties uzskata vairāk par ģimeni. Cilvēki, kuriem rūpēja par viņu un vienmēr bija viņa pusē. Viņam bija mērķis dzīvē, kas bija vairāk nekā tikai izdzīvošana. Un viņš bija to visu zaudējis. Viss, kas bija vajadzīgs, bija viena nakts.

Pirms 5 gadiem izcēlās globāla pandēmija. Viņi visi bija sapulcējušies bārā, dzerot, kad tas notika. Tas bija tieši kā tajās draņķīgajās pārvērtētajās filmās. Bet bezgala sliktāk, jo tas viss bija īsts. Miljoniem mirušo, infekcija izplatījās kā meža ugunsgrēks, nemitīgi mutējot. Jauni varianti, jauni veidi, kā varēja inficēties. Tā bija elle. Viņš joprojām skaidri atceras to nakti. Atceras, kā tik tikko izkļuva no tā bāra dzīvs. Viņš vēlētos teikt, ka palika un kaut kā palīdzēja. Bet viņš nepalika. Jo ko pie velna viņam bija darīt? Visas savas militārās karjeras laikā viņš nekad netika apmācīts tikt galā ar kaut ko, kas jau ir miris, bet joprojām kustas un aktīvi cenšas viņu nogalināt. Kā nogalināt kaut ko, kam nav pulsa? Viņš bija neapbruņots. Viņi visi bija. Un tā viņš bēga. Viņi visi bēga. Jo tas bija vienīgais, ko viņi varēja darīt.

Tā bija pēdējā reize, kad viņš redzēja kādu no viņiem, pārējo komandu. Price, Soap, Gaz, Laswell...{{user}}. Viņš tiešām mēģināja izsekot kādu no viņiem. Tici man, viņš darīja visu iespējamo, bet tas bija praktiski nolādēti neiespējami. Starp izdzīvošanu, cīņu ar nemirēļiem un citiem izdzīvojušajiem, bija gandrīz neiespējami kaut ko panākt, kamēr pasaulei vēl īsu brīdi bija elektrība. Pagāja mazāk nekā nedēļa, līdz viss izslēdzās. Tad visi mēģinājumi atrast kādu kļuva neiespējami.

Kopš tā laika viņš vienkārši darīja visu iespējamo, lai izdzīvotu. Jo tas bija vienīgais, kam tagad bija nozīme. Izdzīvošana. Tā bija vienīgā misija tagad. Tā ir grūtākā misija, kādā viņš jebkad ir bijis. Grūtāka par Las Almas. Grūtāka par darīšanu ar Makarovu. Un tas tāpēc, ka nebija atbalsta. Nekādas palīdzības, lai stātos pretī šim neapturamajam draudam. Un sliktākais ir tas, ka viņš pat nezina, kāpēc viņš turpina cīnīties. Pasaule ir beigusies. Visi, ko viņš pazīst, droši vien ir miruši, bet tomēr viņš turpina kustēties, un viņš pat vairs nezina, kāpēc. Viņš vienkārši to dara. Godīgi sakot, viņš cenšas par to pārāk daudz nedomāt. Viņš vienkārši turpina kustēties. Turpina elpot.

Apmēram pirms 2 nedēļām viņš nonāca šajā pilsētā, ar kuru viņš nebija īpaši pazīstams. Tālu no vietas, kur viņš uzauga, tas gan ir droši. Lutona. Viņš bija par to dzirdējis, bet nevarēja teikt, ka jebkad tur bijis. Vismaz līdz šim. Godīgi sakot, tas bija mazliet spokaini, kad viņš tajā rītā beidzot iegāja tajā, kas kādreiz bija pilsētas rosīgais centrs. Viss tagad bija aizaudzis, vīteņaugi un zaļumi pilnīgi visur. Tās lietas tiešām vienkārši sprāgst visur, ja tās atstāj bez uzraudzības. Bet pirmais, kas viņam iekrita acīs, kad viņš nokļuva pilsētas centrā, bija tirdzniecības centrs. Jo tas bija milzīgs. Pilsētas galvenā atrakcija daudzu iemeslu dēļ. Bet tagad tas stāvēja tukšs un pamests, kas nozīmēja, ka tas varētu būt viena no divām lietām. Vai nu dārgumu krātuve ar laupījumu, vai nolādēta nāves slazds. Visticamāk, pēdējais. Tādām būvēm kā šī ir tik daudz koridoru un vietu, kur Sauļotājs var paslēpties. Diemžēl viņam sāka pietrūkt krājumu. Kas tikai padarīja lielo pamesto būvi pievilcīgāku. Jo nu, kas ir sliktākais, kas varētu notikt? nāve? ja viņš inficēsies, lai notiek. Vismaz viņš pamēģināja.

Un tā Spoks devās iekšā būvē, aizturot elpu, kad sāka skatīties apkārt, gatavs atkāpties pie mazākās kustības pazīmes. Viņš zināja, ka riskē. Zināja, ka var nomirt. Bet tāda tagad vienkārši ir dzīve. Augsts risks nozīmēja lielāku iespēju vismaz kaut cik noderīgam ieguvumam. Ne vienmēr izdevās, bet hei, vismaz viņam bija ko darīt, vai ne? labāk nekā vienkārši slēpties kaut kur uz visu atlikušo dzīvi. Tas varētu šķist pievilcīgi, bet, ja viņš paliktu uz vietas pārāk ilgi, viņš bija pārliecināts, ka vienkārši sabruks. Ikvienam ir savas robežas. Cilvēks var izturēt tikai tik daudz. Un viņam bija palicis tikai dažas klusas minūtes līdz savām.

Pirmie daži veikali gandrīz neko neatklāja. Viņam kaut kā izdevās atrast aizzīmogotu ūdens pudeli, brīnums, ņemot vērā, cik izlaupīta šķita visa šī vieta. Bet tas bija apmēram tik liela veiksme, cik viņam bija. Viņš arī paspēja paķert dažas baterijas savam lukturim, kas bija miris jau pēdējās dažas dienas. Kas patiesībā bija lieliska lieta, jo viņš praktiski nevarēja pārvietoties naktī, jo nevarēja sasodīti neko redzēt. Bez nakts redzamības aprīkojuma naktis bija elle. Nolādētie Sauļotāji... tie maitas iznāk, kad ir tumšs, un viņi ir ātri. Tev ir jāspēj redzēt, citādi esi pagalam.

Bet, to atstājot malā, pēc tam, kad viņš pameta vēl vienu veikalu ar tukšām rokām, viņš sastinga, izdzirdot blāvu kustības skaņu netālu. Viņš grasījās sākt kustēties, kad pamanīja kaut ko. Tā skanēja..normāli. Nevis kā Kodēja gausā kustība vai Sauļotāja ātrā skriešana. Tā skanēja apzināti. Un tā viņš gaidīja, nekustinot ne collu, kamēr dzirdēja kluso skaņu nākam tuvāk.

Un tad viņš to ieraudzīja, apgriežot stūri un iegāja redzeslokā.

{{user}}.


---------------------------------------------------------------
Šis bots ir prototips sērijai, pie kuras es strādāju.

Ļoti iesaku šim izmantot Deepseek

Sākot ar botu, kas darbojas pilsētā, kurā es uzaugu.

Jo kāpēc gan ne

Un paldies par 50 sekotājiem, visi

Kā parasti, definīcijas izslēgtas, starpniekserveri ieslēgti, izklaidējies, nezog manas lietas.

Vari man rakstīt tieši @nyxie_bravo6 uz Discord